| 10. Okt 2006 09:41 nobrucis morālās izturības slieksnis.
vairs vienkārši nespēju panest problēmas, pat ne sīkas problēmiņas.
tiklīdz kā upē iekrīt zariņš vai olītis - upe sametas līkumā, izgāž pusi ūdens krastā, uzduļķo smirdīgas ūdenszāles un panikā metas pretējā virzienā.
vot. esmu pretdabīgs šobrīd. ja tā padomā, jau ilgāku laiku.
vaina ir neapšaubāmi tā, ka neeju es ne uz ko. šobrīd es vienkārši eju. kaut kurp. kurp pavelk pirmais garāmgājējs. kurp vējš papūš. slāju. izliekos esošs, esīgs.
un neviens neko nemana.
bet tā domā visi depresētie: "mani neviens neievēro", "nevienam es neinteresēju", "neviens mani nemīl" utt. utj.
nē, es zinu, ka ar mani tā nav. bet sajūta, saproties, sajūta ir precīzi tāda. un sajūta...
sajūta ir tas, kas virza pēdējo soli no tilta.
sajūta ir tas dedzinošais kamols zem saules pinuma, kur gruzd greizsirdība.
sajūta ir tas kauns, kas izdedzina pagājušas mīlestības mieles.
sajūta ir tas, kas liek uzvilkt drēbes, melnas kā nakts, un aizslēgt durvis visai pasaulei.
sajūta ir tas, kas liek smieties ielas vidū, bez iemesla un nodoma.
vo tev cilvēka daba. visa šī lielā smadzene galu galā nespēj kontrolēt sīku hormoniņu.
laipni lūgts neveiksmīgo pašnāvnieku un maniakālo slepkavu pasaulē! ir doma    |
