Cirmuļa atklāsmes -

un lietus krīt no debesīm tik lēni un smagi, it kā tas būtu visas bailes un šausmas, kas manī dzīvo,
no aizvēsturiskiem laikiem,
neatklātas un negribētas, bet tik dabiskas kā matu krāsa,
pelēkas kā agra rīta negribīgums,
tumšas kā oktobra naktis,
mana izmisuma negribētās meitas,
nebūtības ilgu dēli,
savas pašas bruti un cēzari.
kā es pēc lietus kaucu,
bet tu nāc par vēlu.