| 14. Sep 2006 10:12 nu lūk.
un tad vienkārši vairs nekā nav.
es skatos uz šo meiteni un domāju par to, cik ļoti esmu viņā iemīlējies, kamēr viņa runā par kaut kādu lūpukrāsu filozofiju.
mēs vēl joprojām sēžam kafejnīcā viens pretī otram, starp mums tikai vēl cerība uz picu.
bet es jau tāpat skaidri redzu, ka viņai šis nav nekas. viņai nekas nav nekas. vai viņa ir spējīga mīlēt? iemīlēties? jā, droši vien. tikai ne manī.
kh-khm, nokremšļojos. sāpīgi. bet es iztikšu. izdzīvošu. ne pirmā, ne pēdējā.
vienkārši tā doma. ka tevi nemīl, ka viņa tevī nav iemīlējusies. kad tu pats taču.
domāju, ja nu es viņai šito pateiktu? vai viņa samulstu? atzītos man pretmīlestībā? apvainotos? vienkārši pieceltos un aizietu? varbūt tā būtu labāk.
bet es neko nesaku, un viņa tur sēž un runā par lūpukrāsas ietekmi uz ādu, un neko nenojauš. mēs esam kopā. viņai ir labi. man sāp. viss ir kā vajag.
un tad vienkārši vairs nekā nav.
klusi pie sevis smejos par sevi.
skatos uz viņas žokļa līniju, tā ir mazliet deformēta, bet ausis - vienkārši jocīgas. viņas svārki nepārtraukti lien uz augšu, un es nespēju nelūrēt uz viņas ceļgaliem. vismaz. atvaino. viņas rokas ir pārāk lielas. bet skaistas delnu locītavas. viņa pārāk cenšas sakārtot matus, bet tie tik un tā izskatās mazliet muļķīgi.
pirmkārt, par ko iemīlēt? otrkārt, visi cilvēki ir muļķīgi, ja jau pat viņa, kurā es tomēr esmu iemīlējies, ir muļķīga. un tā ir mierinoša doma.
pēkšņi paliek ļoti viegli un tad atkal ļoti smagi. Garastāvoklis:: Ohne dich
Mūzika: Ohne dich
ir doma    |
