| 14. Feb 2005 12:47 cik labi! rīts ir atkal garām!
vai nav drausmīgi, cik neiejūtīgs cilvēks var būt, pat pats pret sevi?!
es nesaprotu savu bezcerību rīta stundās, kad nespēju ne parunāt, ne acis pacelt, kad katru kustību noraida reflekss: kāpēc?, kad liekas, ka pasaulē nav nekā sliktāka par dzīvību, kad liekas, ka esmu ūdens, kas lielā lāsē nokritis uz zemes un palēninātā kadrā šobrīd sašķīst - un izmisīgi cenšos iesūkties zemē, bet neizdodas.
bet tagad ir 13:00 un es nesaprotu, kā var tik stulbi justies.
gluži kā jebkurš cits cilvēks es skatos uz Sevi Rītā un saprotu tikai to, ka tā gan nevienam nevajadzētu justies. kā viņ' tā var? - es iedomājos. - Psihopāts... Kā ezītis miglā...
cirmulis tāds, laikam gan vakaros es eju gulēt ar klusu cerību, ka nepamodīšos.
bet to visu var attiecināt uz jaunības krīzi.
es tā ceru.
jo citādi -
jo citādi -
- ko tad? ir doma    |
