| 3. Apr 2006 15:48 jocīgi gan -
pats sev žēlojos,
pats par sevi ņirgājos.
skatos vārdnīcā,
bet pats jau visu atceros.
esmu iesprūdis savas paša smadzenes skrūvspīlēs, uz priekšu liecos, atpakaļ speros, bet nekur netieku.
cilvēka dzīvei ir tik daudz aspektu, ka nav iespējams izvēlēties pat "uz priekšu" vai "atpakaļ", nav ne "pareizi", ne "nepareizi". vispār nav pat "labi" un "slikti" (kuš, nesakiet tiem, kas vēl īsti neapjēdz).
jocīgi, ka viss pasaulē nostājas savās absolūtās vietās, ja tikai no īstā leņķa paskatās.
it kā baigā s..u bedre tā pasaule, bet tā tomēr ir ļoti savākta.
iedomājos pasauli kā saules sistēmu, bet filozofiskā ziņā.
iedomājos lielu magnētisku bumbu ar nelīdzenu virsmu, ap to cita magnētiska spēka ietekmē slīd mazas pievelkošās daļiņas. kustība it kā ir nepārtraukta, it kā viss notiek, bet nekas nekur neaizies un būtiski nemainīsies. daļiņas iekārtojas iedobītēs vai noberžas un sairst, putekļi savelkas kopā jaunās. (atvainojos par fizikālām neprecizitātēm)
bet principā, mēs jau organizējam sabiedrību kā domājošas un jūtošas būtnes, ko citu tur pateikt. Mūzika: Soundgarden
ir doma    |
