Cirmuļa atklāsmes -

visumā uzskatu sevi par Latvijas patriotu. man nav tādas vēlēšanās doties projām no savas dzimtenes tikai tāpēc, ka pieaug cenas vai inflācija vai līst lietus, vai politiķi gadījušies kretīni.
turklāt 90 gadījumos no 100 man ir vēlēšanās aizstāvēt mūsu valsti, skaidrot dažādas netaisnības un bezcerīgi stulbas izrīcības ar kultūras mantojumu, padomju varas apspiešanu, neizpratni no Eiropas puses utt. utj.
bet skatīsimies patiesībai acīs - pēdējo gadu laikā notikumi šeit tāpat 90 gadījumos no 100 vieš manī sarūgtinājumu. labākajā gadījumā varu samierināties ar skumjām, sliktākajā - gribas iet un dauzīt logus varas iestādēm.

protams, šādas lietas ir tieši atkarīgas no subjektīvās pieredzes. varētu domāt, ja nebūtu redzējis ziņas tādā un tādā datumā, tad nezinātu par tādu un tādu notikumu un man būtu vienalga. ja negrasītos studēt, man būtu vienalga, kas notiek ar studiju un kredītiem un to dabūjamību.
bet no tādas pieredzes subjektivitātes nevar izvairīties - vai gan vajadzētu neko nedarīt un ne par ko neinteresēties, un tad es būtu laimīgs un ar visu apmierināts cilvēks?

bet tiklīdz rodas vēlēšanās kaut ko darīt, kaut ko iesākt, tā rodas iespaids, ka mūsu valsts ar mums eksperimentē: "paskatīsimies, vai šitais salūzīs pirmo pāris gadu laikā vai nē. ja nu nesalūzīs gadījumā, tad beigsim dauzīt ar nūjām - atstāsim tikai uz moku rata un kājas ugunskurā".

uzņēmējdarbību uzsākt ir smagi, bet tā jau ir visur. studijas uzsākt ir smagi, bet tā visur vis nav. saņemt atbalstu no valsts jebkādā formā jebkādam nolūkam ir svētās šausmas, un tā tiešām nav visur un nevajadzētu būt nekur.

turklāt katru rītu manas dusmas uzkurina bridiens caur Vecrīgu. tur, man joprojām neizprotamu iemeslu dēļ, ir atcelta maksa par iebraukšanu. vienlaicīgi valsts apgriež izmaksas. kad paši politiķi klārē augām dienām: vajag nevis samazināt izmaksas, bet gan palielināt ienākumus. tad kur te tas būtu redzams? un tā es klidzinu un izvairos no mašīnām, un purpinu, ka to iebraukšanas maksu vajadzēja nevis atcelt, bet gan palielināt. varbūt mums nākamvasar būtu par dažiem badā nemirušiem pensionāriem vairāk.

tāpēc es vairs neko nepārmetīšu emigrantiem. ja es tomēr neizjustu pieķeršanos šiem konkrētajiem džungļiem, arī manis šeit jau sen nebūtu. kazi, varbūt mani attur tikai slinkums censties iegūt māju sajūtu no nulles citā vietā.