Cirmuļa atklāsmes -

bet vispār apkārt tik daudz negatīvās enerģijas.

redz, domāju ilgu laiku, ka pats esmu viens negatīvs maita, kas visur, kur vazājas, uzdzen citiem nomāktību, bet tagad - tagad, kad esmu izbāzis galvu no savas okeāna tumsas un man gribas saulītē rotaļāties un smilšu kūkas cept - es redzu, ka cilvēki vairumā ir negatīvi un es esmu visai drosmīgi turējies tomēr.

un man ir skaidrs, kāpēc man nepatīk ar viņiem nekur iet, kāpēc nepatīk tusoties un pusdienot utt. utj. - neko nepatīk ar viņiem kopā darīt.

nu bet cik tad var? ja tu esi atnācis ar savu saulīti, bet tev uzmet 10 tonnas ar pirmajiem desmit vārdiem - kāds tur prieks vispār to cilvēku vēl kādreiz dzīvē satikt?

nedēļas nogalē tikos ar māmulīti - māmulīte arī iegadījusies pie tiem cilvēkiem, kas grib negatīvismu izgāzt, tiklīdz mani satiek. vispār, tas ir interesanti, kāpēc tā notiek, jo daudzi cilvēki ar mani tā dara - ierauga un rauj vaļā, kurš ir maita, kas slikts noticis pasaulē, un trakākais, ka galvenais ir ko sliktu pateikt - pat ja tam nav nekāda sakara ne ar mani, ne ar to "negatīvistu".
(kāpēc? man ir pat varianti sagatavoti:
numur 1) mana gandrīz bezgalīgā laipnība, pilnīgais PMS trakuma trūkums un cītīgā izvairīšanās no apvainojumu izteikšanas jebkam jebkurā situācijā ir radījusi iespaidu, ka man ir pārāk skaista un laimīga dzīve, tāpēc visi cenšas man to piedrazot, lai "dalītos bēdā" un man tā dzīve vairs tik skaista nebūtu;
numur 2) tā kā runāju pārāk maz un smaidu pārāk daudz, tad neviens neiedomājas, ka man ir nepatīkami, un seko siloģismam: "ja nav faktora "nepatīk", tad jābūt faktoram "patīk"";
numur 3) vairāk neko nevaru iedomāties, bet ar diviem variantiem jau nekad nekas nebeidzas)

tātad:
nospriedu, ka lietas ir jāmaina, un sāku ar māmulīti - pirmās divdesmit minūtes izturēju parasto taktiku, bet tad mani pārņēma dziļš nelaimīgums, sāku kļūt agresīvs un man gribējās iet prom prom prom.
un tad es apjautu, ka tā turpināt nav normāli - pirmkārt, ar māmulīti lekties nav labi, otrkārt, lekties vispār ir nogurdinoši un nepatīkami, tāpēc nekavējoties veicu pretpasākumus un izrunājos ar viņu, un sapratu, ka viņai tas netīšām sanāk. negribas, bet sanāk.

vecāki tā dara - bērni ir izauguši, ar viņiem reti sanāk parunāties un tad rodas tās netiešās negatīvās domas, bet satiekoties, lai gan nemaz negribas neko sliktu sacīt, tā tomēr sanāk, jo laužas uz āru krātais rūgtums: "kā tu mani šitā." jo visi vecāki tā domā. vispār visi atstumti cilvēki tā domā. vecākus bērni atstumj vissāpīgāk, jo tomēr gadi divdesmit ir kopā pavadīti, un tad tas mazais "mana asins, mana miesa" grib vilkties kaut kur un mani līdzi neņemt!

un tas negatīvisms daudziem netīšām sanāk, bet cilvēki pat neiedomājas, ka ir negatīvi.

es pats šo novēroju tikai nesen. negatīvi pats neizturos pret apkārtējiem (kaut kā nekad nav man paticis "izgāzt žulti"), bet man bieži ir pretīgi uzturēties kompānijā ar kādiem konkrētiem cilvēkiem, un reizēm pret konkrētiem cilvēkiem kļūstu agresīvs, un pats nezināju kāpēc - bet šitā viss ir loģiski:
ja organismam uzbrūk (ar negatīvo enerģiju šajā gadījumā), tad organisms aizsargājas (ar agresiju vai izvairīšanos, protams).

mans nedēļas uzmudinājums:
ja cilvēki izturas negatīvi un stāsta tev negatīvas lietas, un tev grūti to izturēt - pasaki to viņiem! varbūt viņi nemaz neapzinās un veltīgi bojā dzīvi sev un tev.