| 26. Maijs 2008 12:52 un vēl es padomāju par to, ka daži cilvēki vienkārši nav laikam spējīgi just mīlestību.
es domāju, tā, kā saprast, vai tevi mīl, vai nē.
es domāju, kā tas var būt, ka cilvēks skatās uz mani un nesaprot, ka es viņu nemīlu?
māmuļas, man liekas, ir jutīgas uz mīlestību - viņas labi saprot, ko bērns konkrētajā brīdī jūt. tāpēc viņas ļoti pārdzīvo, kad uz viņām dusmojas bērni. un bērni arī to visu labi jūt.
bet pieaugušie, neradniecīgie cilvēki, savā starpā mēs esam ļoti nejutīgi. mums vajag vārdus, darbus, pierādīt, parādīt, uzticību iegūt, novērot un saprast, un tikai tad mēs pa pusei negribīgi ielaižamies attiecībās.
un vispār tas ir saprotams - jo no vecākiem ir kaut kādas "tiesības" sagaidīt mīlestību un uzticamību, bet ko tu vari gribēt no svešinieka.
nu, un tad jau vēl pastāv fizioloģiskais efekts - vienkārši patīk un ņem ciet. bet tā ir tāda neģimenes stadija.
mana vecā, nejaukā mīlestības tēma.
kāpēc gan man šodien neatgriezties pie XX gs. vēstures?
vakarā es to neapšaubāmi izdarīšu.
vispirms varētu sākt sevi atkal cienīt un tad pacensties arī iemīlēt.
taisīšu aprēķina laulības ar sevi. ir doma    |
