Cirmuļa atklāsmes - Komentāri

tāds rīts.
kafija laba ievārīta, tas tāpēc, ka šefs taisīja - viņam patīk, tad arī zin labu uztaisīt, sev varu pateikties tikai par pareizā daudzuma piena un medus pievienošanu.

bet pašā rīta agrumā, desmit minūtes pēc tam, kad aizsūtīju modinātāju pačučēt, mani modināja vecāsmātes zvans; ja nebūtu pieradis, norautu rīta traumu, bet es jau zinu, kā viņa mēdz izteikties "nebrauc šodien uz laukiem! nebrauc!!!" šai brīdī vairums cilvēku ķer pie sirds un domā "atomkarš! Staļins pamodies! nacistu karaspēks maršē pār Latvijas laukiem!" bet lieta ir vieglāka "līst!" viņa paziņo ar dramatisku spēku un dziļu rūpi balsī. "padomāšu" saku es un ceļos uz darbu, bet vēl neesmu līdz darbam ticis, kad zvana māmuļa un smejas "nupat man arī zvanīja vecāmāte un vaimanāja, ka laikam esot pārsteigusies un tevi sabiedējusi, bet vajagot tomēr braukt" tūlīt nopirkšu biļeti.

un tad vakar biju Sezārijas Evoras koncertā, man patika, draudzene bija gaidījusi ko citu, bet man tie muzikanti likās tik fascinējoši, visi tādi profesionāļi, tādi meistarīgi un dzīvespriecīgi, un atraktīvi, lai gan daudz jau nu pamanīsi no tālākajām iespējamām vietām Arēnā Rīga, bet visumā bija labi, bija labi, tikai varēja taisīt stāvvietas galdiņu vietā pie skatuves, mūzika tomēr dejojamā, un, man liekas, Sezārijai būtu labāk paticis, ja mēs dejotu, jo latvju tautas stīvās manieres, sēžot pie galdiņiem un tā publika, tā publika tik sastingusi, tas var koncertētāju sabiedēt līdz stresam, un man visu koncertu gribējās viņai sirsnīgi uzsaukt "nesatraucies, Sezārij, mums patīk, tikai mums tās karstās asinis no sirds kā iztek, tā atdziest pārāk ātri, bet sirdī mēs esam aizrauti un visi dancājam" bet bija jau labi, bija labi.

toties naktī sametās slikti, kad atgriezos mājās, un tad zvanīja vīrietis, kuram galīgi nepielēca, ka man ir slikti, jo, nu saprotams jau ir, viņam tomēr dzimšanas diena tieši 00:01 sākās, gribēja apsveikumu laikam, bet nu, cilvēk, kādu apsveikumu, ja man pusi ķermeņa rauj krampjos, tā arī pateicu "priecīgu tev dzimšandienu, bet man ir nelabi, liec mani mierā, es gribu tabletes ieraut, uzdzert ko grādīgu un iet gulēt" bet šis nolemj izrādīt savas rūpes un neļauj man iet gulēt, bet, kad sāp un krampji, vislabāk iet uzreiz gulēt, ja izdodas, tad ir izredzes nogulēt visu ļaunāko, bet šis rauj vaļā kārtējo tekstu "es zinu gan, kas tev ir nelabi, tu vienkārši esi nedroša, un man jau temperaments cits, bet es taču tevi mīlu" un blā blā blā, un es jau sāku pamazām dusmoties, jo es daudz nerunāju, zinies, es saku, kas ir, un, kad nav ko teikt, nesaku nemaz, bet šim galviņā ielicies, ka es esmu kaut kāds piedauzīgs stereotips par sievietēm, kuras runā tikai divus tekstus - melus un flirtu - un muld tik tālāk. tad nu es arī vairs neko slēpt netaisos un plāju vaļā visas savas jūtas, kas tai brīdī jau ir gana temperamentīgas, lai uzlabotu manas svešvalodu zināšanas līdz gandrīz neiespējamai pakāpei, un pašā galā saku "aizveries, ka es tev ko sliktāku nesarunāju, un ļauj pagulēt, man ir nelabi" atslēdzu skaipu, izrubīju datoru un liekos čučēt, bet šis zvana uz mobīli un turpinās runāties! un vēl stāsta, ka zinot gan, ka es patiesībā jūtos ārkārtīgi laimīga šai momentā un ka viss esot tik lieliski, un lai es viņam pasakot, ka viņu mīlot, vai tad nu grūti esot pateikt, bet es tak šim neteikšu tos liktenīgos vārdus, vienreiz pateiksi, visu mūžu pieminēs, maniaks tāds. ellē ratā, jūtos kā kaut kādā apgrieztā attiecību modelī, parasti taču vīrieši sūdzoties, ka sievietes tik muld un muld un neklausās, ko viņām saka, un kliedz, ka saprotot, bet nekas jau nav līdz smadzenītēm aizgājis, un tad vīrieši iet taisni no mājas laukā, mašīnā iekšā un ka tik prom no tā sievišķa, bet man te ir otrādi - vīrišķis muld un muld un neklausās un stāsta, ka saprotot. es viņam "kurš vārds no "nelabi" tev liekas neskaidrs?" viņš "bet paklausies, ko es tev teikšu", bet man takš nelabi, es saku, un divos naktī es jau kliedzu skaidrā kastīliešu valodā "ej tu pupās, piedrāzt, man ir nelabi un man pie pakaļējās kājas, ko tu gribi man teikt" nē, vai tās ir normālas attiecības, kur viens cilvēks ir iemācījies frāzi "es tevi saprotu", bet lieto to vārda "un" vietā un apmēram tikpat bieži, vienlaicīgi pamanoties no tā, ko es saku, uztvert pa diviem vārdiem uz katriem 150, un vai es jau teicu, ka daudz nerunāju? tad nu rēķini, ja es rūpīgi paskaidroju, kāpēc šovakar ar viņu nerunāšu, viņš no tā visa ir uztvēris tikai vārdu "tu" un nolemj man pastāstīt, kāpēc viņš negrib mainīties un būt tāds kā es, es savukārt ar sejas izteiksmi "what?!" cenšos iedomāties, no kurienes viņš rāvis, ka man vajag, lai viņš mainītos, un man taču gulēt gribas, bet šim vēl pēdējā brīdī ienāk prātā par Dievu parunāt, un es jau kuro reizi "tak neticu es Dievam, atšujies" bet šis klāsta kā tāds pravietis par Jēzus dzīvi, it kā es nebūtu kristīta un no bērna kājas šito visu mācījusies, un pēc tam skaidrā prātā atteikusies no tā visa. galu galā nolemju izmantot veco stratēģiju, nolieku telefonu uz spilvena un guļu nost, kamēr šim apniks vāvuļot. ap trijiem viņš beidzot ir piekusis un sāk čukstēt atvadvārdus, es pasaku "aha, buenas noches" un tas ir galā.

nu, tādas manas attiecības [lasi: mocības], bet man vairāk interesē piedabūt to čīlieti uz velobraucienu vasarā, runāts jau ir, bet viņam, nabagam, brālis, nabags, vēzi norāvis pārpīpēdamies, nevar jau no cilvēka visu pasaules enerģiju prasīt, varbūt galu galā atteiksies, bet tas nekas, es tik un tā krāšu naudu, lai kaut kad ziemā aizbrauktu uz Čīli ar divriteni pabraukāties, kādus pāris tūkstošus latu jau nu vajadzēs tam pasākumam, bet ko var zināt, es jau daudz strādāju, var arī izdoties sakrāt, un tā jau viesmīlību viņš man neatteiks, un tad galu galā man tur Santjago vēl viens draugs ir, jebkurā gadījumā būs forši, Čīle ir laba vieta.