Cirmuļa atklāsmes -

tāda skaista diena - tā vien gribas grauzt kādu snikerveidīgu draņķeklību un pastaigāties parciņā.
bet nekas jau no tā nesanāk, uzmācas visādi te, strādāt vajagot, ko vēl ne...
nez vai tik šis nogurums nav patoloģisks? ka neko negribas darīt, labākajā gadījumā aizstiept savu rumpi līdz parka soliņam un pamest tur, un tad gan - vairāk neko.
kaut kāda bēgšanas fāze, bēgšanas no dzīvošanas.