Cirmuļa atklāsmes -

es tieši šobrīd (un visus pēdējos gadus laiku pa laikam) atceros gadījumu, kad ar tēvu un brāli vedām sienu ar traktoru - ļoti stāvs bija kalns, kurā braucām augšā, un siena bija daudz, un traktors nespēja to pavilkt un pacēlās ar priekšu gaisā. un tur nu es sēžu uz traktora instrumentu kastes blakus vadītāja sēdeklim, iekrampējies roķelēm riteņa pārsegā, bet traktors kā satracināts zirgs izslējis priekšējos riteņus taisni pret saulīti un neliekas mierā - brālis uz otra riteņa pārsega, tēvs uzlīdis uz traktora motora pārsega, lai taču atgrieztu traktoru tā normālajā, traktoriem dabiski paredzētajā stāvoklī, ar visiem riteņiem pie zemes.
nez kāpēc es to tik labi atceros, un vēl tik bieži - laikam tas bija pirmais brīdis manā mūžā, kad man apstājās laiks.