munjlait | 21. Dec 2007 13:50 atradu sava kaķa bērnības bildes un gandrīz apraudājos. viņš bija tik maziņš un jocīgs un grīļojās apkārt pa dzīvokli tādā aizkustinošā gaitā, un slēpās zem gultas un bija ilgi jāsauc un jāvilina laukā, un viņam garšoja celofāna maisiņi, un viņš koda kājās, kad ar viņu negribēja spēlēties, bet viņš arī bija ļoti saprotošs, ja viņu stūma malā par pārāk dedzīgu košanu, un vēl visādi jauks bija.
tagad viņš arī ir lielisks kaķis, tikai mēs esam šķirti. vispār to es ļoti nožēloju - to, ka aizvedu viņu uz laukiem. es zinu, ka viņam tur ir labāk, un vest atpakaļ uz pilsētas saspiestību četrās sienās roka neceļas. bet žēl.
aizbraukšu tagad uz laukiem, parādīšu viņam viņa bērnības bildes un mēs apraudāsimies kopā. es zinu, viņš sapratīs.
Read Comments |