| 14. Dec 2007 16:32 oj, bet kad izvedīs mani šamie daži cilvēki!
izbesīja mani nupat no trauslā miera stāvokļa.
vispār laikam vairums cilvēku ir tādi - tāpat ikdienā neviens jau nav spējīgs nogalināt, bet dusmās katrs otrais to izdarītu bez problēmām, man domāt.
lūk, par šo tēmu - nogalināt.
iedomājies sevi nokaitinātā stāvoklī.
tu esi dusmīgs, ļoti dusmīgs, tev ir uzkāpuši uz varžacīm un sabļāvuši sejā, atkārtoti, par kaut ko, kur tev ir nesatricināma sava taisnība, bet tas cilvēks to nekādi neņem pierē, un tu jūti, ka pārliecināt viņu neizdosies, bet situācija pamazām pārvēršanas par kaut kā nenovēršamu uzspiešanu tev - ko tu darīsi?
cik augsts ir slieksnis, pie kura cilvēks vairs nav spējīgs mierīgi uzgriezt muguru?
cik augsts ir slieksnis, pie kura vienīgā acīmredzamā izeja ir slepkavība?
un vēl - lai gan slepkavība neapšaubāmi ir neattaisnojams pasākums, tīri objektīvi domājot, man šķiet, ka reizēm slepkavība afekta stāvoklī nav nekas cits kā pašaizsardzība. jo morāla vardarbība nav ne ar ko labāka par fizisku vardarbību.
un tad atkal - tie visi esam mēs. tikai aizstāvam savas intereses. ir doma    |
