Cirmuļa atklāsmes -

man ir pleijerī mazliet labas, smagas mūzikas - pārsvarā es nēsāju vieglu, soļojamu mūziku, optimistisku, lai mans mūlis uz ielas izskatītos priecīgs un nebiedētu pretimnācējus, bet priekš brīžiem, kad man tas ir vienaldzīgi, ir arī mazliet smago gabalu, kas saviebj seju dēmoniski priecīgā grimasē un liek ik pa laikam kaut ko niknu iemurmināt šallē.
un no rītiem tas ir ļoti noderīgi. jo, ja nu kāds no rītiem staigā laimīgs, tad es gan velkos kā uz krustā sišanu, un tad nu man skan laipns džeziņš ausīs, un es velkos un velkos, un velkos, un velkos... un tad beidzot ieslēdzas Molotov, un elpa pati ieraujas plaušās, mugurkauls reaģē uz plaušu piepildīšanos ar strauju iztaisnošanās žestu, vēderprese pati bez prasīšanas savāc manu nabaga rumpi un kājas vicinās noteiktā, nešaubīgā Chinga Tu Madre ritmā.
bezkaunīgi? rupji? šovinistiski? jā. bet no rīta nekas labāks man nav iedomājams.

Mūzika: Tom Jones - Delilah