| 6. Dec 2007 13:56 kā es pārstāju satraukties un iemācījos mīlēt revolūciju vakar atkal ielaidos skaipa afērā ar kādu meksikāni (nu nevaru es atturēties, man tie hispanohablantes ir tik tuvi sirdij, nu tik tuvi kā paša ribas), un aizrunājāmies par naudas problēmu.
viss sākās ar to, ka mēs abi domājām, ka mums ir mazas algas, un tad nu viņš saka: "jā, jā - bet man ir tikai bišku pāri par tūkstoš dolāriem mēnesī"
un es, protams, šokā aizšauju roku priekšā klaviatūrai, kamēr izkāsējos un atgūstu elpu, un tad saku: "mīļum, man ir tikai sešsimt dolāri mēnesī, ko tad es lai daru?"
un tad viš sak: "eh..."
un es sak: "eh..."
(bet visumā jau tās naudas acīmredzot ir vienādas ij tur, ij šeit - satikšu vēlreiz, pajautāšu, cik viņiem maksā čipsi un alus, un kantrī analisis būs gatavs)
bet tas viss noveda pie sarunām par revolūciju, kuras rezultātā notiktu atbrīvošanās no naudas. un tad mēs kolektīvi klausījāmies meksikāņu alternatīvo mūziku.
manuprāt, lielisks vakars. atvainojiet, nakts.
galu galā esmu atbalstījis kādu no Če uzskatiem. es gan tiktāl vēl neesmu ticis, lai pārliecināti teiktu, ka viņš gribēja atbrīvoties no naudas, bet nū... no kāda stūrīša arī man ir jāsāk.
un vispār man tā tiešām liekas laba ideja.
izņemot, protams, to, ka nauda tika ieviesta zināma iemesla dēļ, kas atkal kļūtu aktuāls, ja naudu likvidētu.
un rezultātā kāds šajā pasaulē mani beidzot uzskatīs par revolucionāru! urā! ir doma    |
