| 21. Nov 2007 10:26 sagribējās pilnīgu anonimitāti.
pilnīgu.
tā, lai arī pats nezinu, kas esmu.
lai varētu paiet sev garām uz ielas un nepazīt.
esmu kļuvis sev bīstams ar pārsteidzīgiem spriedumiem.
un vispār.
mani pazīst pārāk daudz cilvēku.
radi.
draugi.
paziņas.
vesels bars.
un paziņu visvairāk.
man nav iebildumu, ja mani pazīst cilvēki, kas ir mani tuvi draugi, bet paziņas...
nespēju paciest domu, ka mani var manīt uz ielas un nodomāt: reku šitais, kāviņsauca, aha, es ar viņu kopā reiz mācījos/ strādāju/ dzēru/ lasīju avīzi/ pirku banānus/ šķērsoju ielu utt.
ai mīn, kamōn! - nu kādas tiesības cilvēkam par mani vispār domāt, ja viņš mani redzējis tikai pāris reizes?
patiesībā man, izcilajam nekritizējošajam, netiesājošajam, ideālajam cilvēkam, vajadzētu pie kājas būt citu cilvēku domām.
patiesībā visa mana filozofija ir tieši par to, lai katrs domā, ko grib, dara, ko grib, ka tikai mani neaiztiek.
lūriet, domājiet, fotografējiet, publicējiet manas bildes, citējiet mani - sasodīts, kāda man darīšana! tikai nevajag līst man dvēselē! tā ir priekš manis un maniem draugiem.
bet cilvēks jau nespēj vienkārši domāt - cilvēks grib novērtēt, piešķirt atzīmi un beigās vēl izpaust savu viedokli.
tas pats uz mani attiecas - fui! man.
visas fotogrāfijas izraisa dvēselē līšanu - izraisīt emocijas, likt kaut ko sajust, kaut ko nospriest.
piemēram, es esmu draņķīgs fotogrāfs, jo nebildēju emocijas priekš citiem, bet tikai priekš sevis,
un pat puķupodam negribu līst dvēselē, es viņu nobildēju no malas, it kā starp citu, it kā netīšām, lai neviens nepamana, ka tas bijis mana objektīva objekts.
man iepatīkas kāda krāsa, forma, ideja, bet uztaisīt no tā dvēseles trilleri nav mana biešu dobe.
vispār neciešu dvēselē līšanu ne no vienas puses.
tikai bez tās nav interesanti.
tad iemācīs man kāds vienreiz gleznot, lai es beidzu čīkstēt?! ir doma    |
