| 18. Apr 2010 18:19 skatos seriālu, vienu sēriju pēc otras, trešo sezonu pēc kārtas, un domāju:
acīmredzot, tas ir interesantāks par manu dzīvi, ja jau pavadu pie tā stundu pēc stundas, pat neiedomājoties par saviem darbiem un uzdevumiem vai to izpildīšanas/neizpildīšanas sekām.
kā var kaut kāds seriāls būt interesantāks par manu dzīvi? kā tas ir iespējams? es taču sevi tik ļoti interesēju, ka gandrīz ne par ko citu nespēju domāt.
un tomēr dilemmas, kuras nākas risināt iedomātam personāžam, ir tādā mērā interesantākas, aizkustinošākas un satraucošākas, ka es nespēju atturēties no vēlēšanās būt iedomātam personāžam. būtībā, es arī esmu iedomāts personāžs - vienīgā aizķeršanās ir tā, ka šo mākslas filmu esmu redzējis tikai es. vai varbūt nav tik aizraujoši tāpēc, ka man nākas būt par sevi arī reklāmas pauzēs un sezonu starplaikā. ir doma |
