Cirmuļa atklāsmes - 30. Decembris 2009

tikai nupat iedomājos - tas, kas filmā Avatar bija patiesi revolucionārs, bija nevis sazin kādas tur jaunās tehnoloģijas, bet gan tas, ka beidzot safantazētie labie varoņi bija lielāki par cilvēkiem, nevis liliputi, hobiti, rūķīši vai elfi. lūk, tur jau producentiem vajadzēja mazliet drosmes, lai ko tādu pieļautu.

tiek ražots tik daudz filmu par to, ka ir ok būt nesvarīgam, mazam, pelēkam ritenītim lielajā mašīnā, ir ok nedomāt un netaisīt ambīcijas, un vairumu šo filmu ražo ASV. visumā man patīk šī filozofija, jo savā ziņā tā līdzinās budisma sludinātajai mācībai, aicina priecāties par dzīves sīkumiem un neķert kreņķi par lielajām lietām, kuras tu tāpat nespēj ietekmēt, tātad mudina tevi laimīgi un nestresojot pavadīt savu dzīvi.
taču rodas arī jautājumi par to, kas notiek, šādi dzīvojot: nav iespējams sasniegt "varas pozīciju", no kuras varētu ietekmēt lielas lietas, vai tas ir labi? daudzas sliktas lietas varētu novērst, bet tu par to pat nenojaut, jo neaizdomājies, vai tas ir labi? daudzas labas lietas netiek izdarītas tā paša iemesla dēļ, vai tas ir labi?
piemēram, mazās pilsēteles, kur viss rit tik īpaši lēni, jo cilvēku ir maz un nav nekādas vajadzības pēc strauja dzīves tempa - pēc visiem ekonomikas likumiem, šīs vietas iznīks, ļaudis emigrēs vai izmirs, un vietā kāds uzcels kazino vai industrializētu cūku fermu. lūk, tas neliekas labi, tas norāda uz visa komercializēšanos un cilvēces labo sasniegumu paslaucīšanu zem tepiķa. bet visbeidzot tas rādās neizbēgami.

galu galā sazvērestības teoriju piekritējiem, iespējams, tomēr ir taisnība: visa popkultūra, filmas, mūzika, ziņas - tas viss tiek darīts, lai novērstu mūsu uzmanību un mēs ietu bojā lēnām un bez liekas brēkas.