Cirmuļa atklāsmes - 5. Novembris 2009

balodis ir vienkārši lidojoša vista. bet miera simbola vēsture būtu varējusi izvērsties pavisam citādi...

taisu gulašu un domāju:
mēs kā suga vienkārši neesam spējīgi aiz sevis novākt. nav lielas atšķirības, vai es noslauku pārlijušu tomātu mērci ar papīra dvieli, trauklupatu, roku, kaut vai nožāvēju ar fēnu - es patērēšu vai nu kokus, vai ūdeni, vai elektrību, visas šīs darbības galu galā aptuveni vienādā mērā ietekmēs apkārtējo vidi, un visbeidzot viss atkal būs jāizdara dabai pašai. droši vien laiku pa laikam daba pie sevis nosūkstās: "nevajadzēja šitos laist pasaulē, d***ā darbs un materiāls..."

pirmajā brīdī es nesapratu, tieši cik liels ir nezvērs - tas stāvēja uz pakaļkājām puķupodā un kustināja taustekļus. nezinu, vai tās bija taustekļu saceltās vēsmas vai nezvēra ciešais skatiens, bet es sastingu un lēnām pagriezos, lai stātos aci pret aci ar baiso ligu. gandrīz minūti es ar šausmām vēros uz plēsēja un maitēdāja žokļiem, trulajām acīm, spalvaino snuķi un draudīgi saliektajām ķepām. tas šķita ošņājam gaisu, novērtējam īsāko ceļu līdz gulašam. tas turpināja blenzt, un es lēnām virzījos uz durvju pusi. kājas likās svina pielietas, bet vienlaicīgi muskuļi no sasprindzinājuma trīcēja, un man bija bail pakrist, jo nezvērs noteikti nelaistu garām tādu izdevību. vannas istabā bija noglabāts mans galvenais un vienīgais ierocis - aerosols Kobra. ar to tad es metos virsū nezvēram, izkliedzot kaujas saucienu: "Mirsti, mērgli!" laika matērija šķita padodamies, mēs lēcām abi - es ar sprauslājošu aerosolu, viņš - aiz skapja, un nepilnu pāris sekunžu laikā cīņa bija galā. vai arī tā šķita. pēc minūtes nezvērs parādījās uz skapja stikla durvīm, tas kliboja loga virzienā, taču es vairs nebiju noskaņots uz pamieru vai izlīgumu - "take no prisoners," es nočukstēju un avīze manā rokā sakļāvās ap nezvēra rumpi. šausmās un pretīgumā es atstreipuļoju no kaujas lauka, apsēdos uz ķebļa un vēros postažā, kuras vidū salauztām kājām un salocītu snuķi gulēja baisais dzīvnieks - tarakāns...