| 27. Feb 2009 12:19 man liekas, kad cilvēki ir dzīvojuši kopā ilgu laiku, viņi pārstāj savā starpā sarunāties.
tas tā, no malas vērojot - runā ar vienu, otrs pēc tam neko par to nezina. vai sarunā ar vienu kopīgu tikšanos, otrs man to cenšas paziņot nākamajā dienā. tā jocīgi.
bet es labi saprotu, ka cilvēkiem var negribēties pastāvīgi vienam otram visu stāstīt. man galīgi negribētos. bet mani jau šajā ziņā nevar pētījumā ietvert - es vispār esmu dzimis vecpuisis. būtu jāsaka "vecmeita", bet tur tie jēdzieni un nozīmes īsti nesakrīt. parasti tā tiek uztverts, ka vecpuisis ir pēc brīvas gribas, tas, kurš nevienu nav gribējis un laimīgi tā arī dzīvo, bet par vecmeitu uzreiz padomā, ka neviens viņu nav gribējis un viņa ir briesmīgi nelaimīga un izmisusi pēc kompānijas.
un tas viss tajā kontekstā, ka "vīrieši un sievietes ir galīgi pazaudējuši un/vai pārpratuši savu dzimumu lomu, un jaunie laikmetu grieži nāks ar īstu vīrieti un īstu sievieti, kas būs taisni tie, kam viņiem jābūt" (ļoti aptuveni citējot vīru, kas runāja ar manas draudzenes paziņu) ir doma |
