Cirmuļa atklāsmes - 20. Janvāris 2009

nemierīgs gars šodien man - gribas no darba prom, kaut ko citu darīt.
visvairāk gribas rakstīt literārus darbus.

kopš esmu atsācis grāmatu lasīšanas tradīciju, man radušās tik daudzas labas idejas grāmatas uzrakstīšanai, ka tās gluži vai negrib noturēties manas galvas ierobežotajā telpā. jo īpaši tamdēļ, ka esmu tāds kritiķis. es varētu visas grāmatas izrediģēt. tā es parasti lasu - paturu galvā to, kas man liekas labs, un pārējo izmetu. piemēram, da vinči kodam manā redakcijā ir kādas divas nodaļas. garākās grāmatas manā vēsturē laikam ir rozes vārds, noziegums un sods un simt vientulības gadi.

sev par nelaimi, nolēmu arī krēslu izlasīt. tur arī sākās viss nemiers - to grāmatu varētu uztaisīt par kaut ko ģeniālu. bet šobrīd tā ir drausmīgā stāvoklī. bet viņai taču bija redaktors, vai ne? tur bija pateicība redaktoram... šīs grāmatas vienīgā vērtība ir ideja. tīrajai idejai nav ne vainas, lieliska fantāzija. bet šim gabalam nevajadzēja kļūt par grāmatu. tas nav literārs darbs. tā ir psihopātiska pusaudža dienasgrāmata. un tam sievišķim no rakstnieces tač ir pāri trīsdesmit. varēja tomēr papūlēties piešķirt savam garadarbam kač kādu literāro vērtību.

iemesls, kāpēc es vāros, ir tāds, ka man ļoti gribas izlasīt to grāmatu - tā ir dziļi aizraujoša. bet tas, KĀ šī grāmata ir uzrakstīta, ir vienkārši repulsive. es lasīju vakar, bet nespēju vairāk par divām nodaļām reizē izlasīt. vienkārši paliek šķebīgi. un pat ar visu šķebīgumu man tomēr gribas to grāmatu saraut gabalos un izanalizēt uz velna paraušanu. Freids būtu aiz līksmības sajucis prātā, ja viņam būtu iespēja analizēt šamējās autores bērnības kompleksus, kas pilnos ziedos plaukst krēslas lapās.

un tomēr [es smagi nopūšos], manā skatījumā ideālā grāmata vēl nav uzrakstīta. vai arī es to neesmu lasījis. nez vai kādam citam tas būtu gadījies. tāpēc bez liekas cepšanās es lasu visu, kas nu reiz ir aizķēris interesi. galu galā, ja pats neuzrakstīšu to ideālo grāmatu, kurš gan cits to darīs? atliek tikai izlemt, vai pasaulei vispār ir vajadzīga ideālā grāmata.

"how's life treating you?" šorīt jautāja kolēģis.

"fair enough" es atbildēju pēc pāris sekundēm pārdomu. lai gan tas nebija gluži tas, ko man gribējās teikt.

after all, life isn't fair at all. not even fair enough.

pa būvlaukumu brien mazi cilvēciņi oranžos kombinezonos un izskatās īpaši mazi tamdēļ, ka pa gabalu skatos. aukstais gaiss savelk mazos, baltos mutulīšos viņu elpu, un izskatās, it kā tur staigātu kādas jocīgas radības ar kokvilnas pušķīšiem galvas vietā. mēs tomēr esam briesmīgi mazi un nesvarīgi zemeslodes spēku priekšā, pat ja esam spējīgi to nežēlīgi sakropļot.