| 17. Jun 2008 17:20 šodien miedzu acis, smīkņāju un pa pusei māju, pa pusei šūpoju galvu - kolēģei nomelnošanas lēkme.
es esmu tolerants. vai vismaz cenšos tāds būt. tāpēc neko skaļi neteikšu. bet nepatīk man tā īpašība cilvēkos, ka vajag cildināt bez gala vēl nepazīstamos un druscīt iepazītos līdzināt ar zemi, tāpēc ka viņi kaut ko ne pa prātam reiz pateikuši vai izdarījuši.
pārlasot šo teikumu, izklausās dumjš. ja nu nepatīk, tad nepatīk.
bet kaut kā man gribējās to pateikt, jo vairs īsti nespēju vienaldzīgi uztvert "debesīs celšanu" un "ellē grūšanu" par sīkumiem.
jā, tas tieši sasaucas ar to, ko pirmīt kaut kad rakstīju par savu pārmērīgo iecietību sevis pierādīšanas iespēju došanas sakarā.
nu, un kas tad vēl notiek...
ak jā, šonakt nakšņošana darbā!
tpu-tu, un man bija vēl arī jau tāpat visu nakti jātulko. būs jāpieņem laikam mēri. kaut kādi. ir doma |
