Cirmuļa atklāsmes - 9. Jūnijs 2008

myself and I, we are the best sisters ever.

tagad, ceturtajā dienā kopš zobusāpju sākuma, kārtējās pretsāpju tabletes remdinošā iedarbība piecas minūtes pēc iedzeršanas ir mierinoša, kā belziens ar vāli pa pakausi. es ieslīgstu transā un kustos līdz ar ūdenszālēm, akvārijs šūpojas šurpu turpu, šurpu turpu, vilnīši atmirdz saules gaismā, un butaforiskas zivis man jautā kaut ko par vecām e-pasta vēstulēm. es pasmaidu un nesaku neko - kam gan zivīm vajadzētu manus vecos e-pastus...

nav jau tā, ka man nebūtu jautājumu. bet ir gadījumi, kad labāk vienkārši ļaut kādam citam visu noskaidrot. piemēram, maniem zobiem es varētu pajautāt "nu un uz kurieni tagad ir jālien? 25 gadu vecumā? kur ir tā eldorado zeme, kur fluora upes un kalcija kalni, kur visiem zobiem labi klājas? vai tad nu tiešām manā kreisajā žoklī tas viss būtu atrodams?" bet laikam vienkārši zāle otrā krastā vienmēr zaļāka un zobbirste otrā žoklī vienmēr mīkstāka. turklāt tas jautājums ir anestēzijas transa brīdī izsakāms.

es paļaušos uz zobārstu. bet zobārsts mani pieņems tikai pirmdien. nē, ne šodien, nākampirmdien. pagaidām es tikai baidos, ka pretsāpju tabletes varētu izraisīt pieradumu, vēl pirms būs pienākusi tā pirmdiena. ko tad? ibumetīns, solpadeīns, neangīns, aspirīns, saridons - vairāk nevaru iedomāties. kad tie būs izsmelti, tad paliks tikai nelegālie pretsāpju līdzekļi.

un angliski tas vārds ir daudz labāks - painkiller. sāpju slepkavas. ņam.