Cirmuļa atklāsmes - 26. Maijs 2008

kopš sāku sevi klusībā nīst, esmu bijis aizvien agresīvāks pret savu ģimeni.
vispār tam būtu jābeidzas, esmu tomēr pieaudzis cilvēks (nū, vismaz pēc gadiem spriežot), laiks samierināties ar sevi un samierināt sevi ar citiem.
tā es ļoti dusmojos, kad māmuļa grib sarīkot ar mani tikšanos un pastaigāt pa veikaliem vai vienkārši pasēdēt un parunāties. un es rūcu un metu zibeņus un visādi citādi taisos līt. bet galu galā, kad piezvanu māmuļai, viņas balss mani vienkārši nospiež uz ceļiem un vēl padod spilventiņu. un es atkal esmu kā sienā no kūtsaugšas iekritis, bezatminīgā bezsamaņas mīkstumā, un nespēju nevienam uzrūkt. tāds, lūk, tas cilvēka dumpīgums.

un vispār man liekas, ka visa agresija, kāda vien cilvēkā rodas, ir no paša mīlestības trūkuma pret sevi - turklāt "patmīlīgs" nemaz nenozīmē "sevi mīlošs", un "par sevi domāt" arī nenozīmē "sevi mīlēt". ja nu reiz par to pašu, tad mīlestība vispār ir ārkārtīgi grūta lieta. lutināt nav mīlēt, cienīt nav mīlēt, saprast nav mīlēt, pārāk daudz kas nav mīlēt.
es cenšos nonākt pie tās galīgās definīcijas, lai arī sevi varētu iemīlēt, bet smagi tas ir un nesaprotami. un es cenšos iedomāties vispirms, kā ir mīlēt citu cilvēku, bet arī tā ir taisnība, ka, sevi nemīlēdams, citu nepratīsi mīlēt. laikam attiecībā uz citiem cilvēkiem tas liekas vieglāk tāpēc, ka tur tu iepazīsti cilvēku no nulles - ar pagātni, bet no nulles. pašam ar sevi ir pārāk daudz kopā pārdzīvots. kad skatos uz otru cilvēku, viņš man ir jauna pasaule, un es redzu visas likumsakarības - kāpēc tas tā un šitas šitā. ir vieglāk just, ko var piedot un ko ne, ar ko var samierināties un ar ko ne. viņa problēmas tomēr ir "viņa problēmas". un, protams, ar citiem cilvēkiem vienmēr pastāv iespēja nesamierināties ne ar ko un pasūtīt viņus. bet sevi nevar pasūtīt. attiecībā pašam uz sevi ir tik daudz kas jāpieņem bez izvēles - visa sava pagātne ir jāpieņem, visi savi īstenotie un neīstenotie sapņi, centieni un klupieni, kautiņi un dzerstiņi, tiecieni un atdūrieni - lietas, no kurām tu atceries pārāk daudz, lai ļautu tām mierīgi nogrimt pagātnē un atcerētos tās ar lakonisku "nu jā, tā man gāja".
varbūt mīlestībai uz sevi jābūt tādai, kāda ir mīlestība uz savu bērnu. jo bērns var būt viskautkāds, bet tas ir savs bērns, kuram tu pāri nedarīsi un kuru tu centīsies darīt laimīgu. mīlēt sevi kā paša bērnu. varbūt tā ir atbilde. bet es par to vēl padomāšu. šodien nav manas dzīves pēdējā diena. šodien nav manas dzīves pēdējā diena.

un vēl es padomāju par to, ka daži cilvēki vienkārši nav laikam spējīgi just mīlestību.
es domāju, tā, kā saprast, vai tevi mīl, vai nē.
es domāju, kā tas var būt, ka cilvēks skatās uz mani un nesaprot, ka es viņu nemīlu?
māmuļas, man liekas, ir jutīgas uz mīlestību - viņas labi saprot, ko bērns konkrētajā brīdī jūt. tāpēc viņas ļoti pārdzīvo, kad uz viņām dusmojas bērni. un bērni arī to visu labi jūt.
bet pieaugušie, neradniecīgie cilvēki, savā starpā mēs esam ļoti nejutīgi. mums vajag vārdus, darbus, pierādīt, parādīt, uzticību iegūt, novērot un saprast, un tikai tad mēs pa pusei negribīgi ielaižamies attiecībās.
un vispār tas ir saprotams - jo no vecākiem ir kaut kādas "tiesības" sagaidīt mīlestību un uzticamību, bet ko tu vari gribēt no svešinieka.
nu, un tad jau vēl pastāv fizioloģiskais efekts - vienkārši patīk un ņem ciet. bet tā ir tāda neģimenes stadija.

mana vecā, nejaukā mīlestības tēma.
kāpēc gan man šodien neatgriezties pie XX gs. vēstures?
vakarā es to neapšaubāmi izdarīšu.
vispirms varētu sākt sevi atkal cienīt un tad pacensties arī iemīlēt.
taisīšu aprēķina laulības ar sevi.