| 23. Apr 2008 12:21 kā man patīk šitie saulainie rīti!
pilnīgi izstāstīt nevaru - uzreiz rodas vēlēšanās piecelties un iet, kaut vai uz darbu. un censties kaut ko sasniegt. un gribas nākamajā rītā iziet paskriet. un visu ko gribas! pat var gulēt iet vēlu, bet rīta saulīte pieceļ tā labprātīgi tik un tā.
re, vakar, kā jau ar mani pārmēru bieži notiek, norunājos līdz vieniem skaipā, bet šorīt septiņos augšā it kā nekas nebūtu nedagulēts!
un stāstīju vienam cilvēkam, kā man bail no muļķiem (jo, pateicoties manai mundrajai ziņkārei, esmu pēdējā laikā ar tādiem sasējies un arī vaļā laikam ticis, es tā ceru) un kā esmu nepietiekami novērtējis inteliģences nozīmi manās attiecībās ar citiem cilvēkiem. un tad šis cilvēks man stāstīja, ka viņu mūžīgi nepareizi novērtējot, jo viņš esot tukls un nesmuks. bet ar to pašu pēdējo muļķi, no kura nupat atbrīvojos, es sasējos tieši tāpēc, ka nolēmu dot iespēju pierādīt savu lieliskumu arī tuklajiem un nesmukajiem ļaudīm. un takš kas sanāca? muļķis vien.
tad nu galu galā, lūk, es sāku domāt par to, ciktāl īsti pārvērtēta patiesībā ir tukluma un nesmukuma utt. ietekme uz cilvēka lieliskumu. jo, ziniet, ja cilvēks galīgi nolaižas un aptuklē un sanesmukojas vai sanetīrojas sava paša slinkuma dēļ... nez nez, kāds nu tur lieliskums varētu būt... ja kāds ir dzimis tuklējošs un ne pārāk glīts, nu tad visu cieņu un visas iespējas, protams, tas tad nav maināma lieta. bet tiem, kas paši sev to nodara - nav ko.. nolaisties un tad čīkstēt... jā.. to es arī pats sev saku. saviem depresijas brīžiem. NAV KO NOLAISTIES! ir doma |
