Cirmuļa atklāsmes - 26. Februāris 2008

ā! es ģībšu! jau otrais darba piedāvājums nedēļas laikā, pilnīgi tikai no mana CV internetā, bez kādas meklēšanas. un es laikam šo nevarēšu pieņemt! še tev joki... jo mani grib pārvilināt, nu, gandrīz vai konkurējošais uzņēmums. vai tik neesmu kļuvis pieprasīts? hahhaahahahhhaha! [viņš teica, krampjaini raustīdamies nervozos smieklos]

ĀrprĀc! kopš šārīta (nū, un vispār pēdējo nedēļu) drudžainajiem notikumiem esmu galīgi sanervozējies - raustās muskuļi un nespēju pastrādāt. bet kas tad ir? vienkārši dzīve nolēmusi aktivizēties. viss tikai tamdēļ, ka sev noteicu: nē, es NEesmu noguris, man NAV slikti, es SPĒJU darīt vairāk un ātrāk. nu, tad taču dari, tā teikt!

ilgojos pēc dzīves neparedzamības, bet, lai neparedzama tā būtu tikai brīžos, kad esmu to ieplānojis.

es apzinos, ka esmu gaudulīgs blogotājs.
bet galu galā - tāpēc jau es blogoju, lai būtu gaudulīgs šeit un tajā pasaulē, kur lietas notiek ne pēc manas vēlēšanās, ātrāk, mutvārdos, fiziski un neizdzēšami, gaudulība vairs neparādītos.
divas dzīves.
lai gan man droši vien jau ir kādas četras.
un pa mi, un pa ti, dos pa los otros.

es apzinos, ka esmu nūģīgs sarunu biedrs.
bet galu galā - tā ir mana mute, kuru es dzesēju, netaisos justies vainīgs par to, ka lingvistika un arheoloģija man liekas vērtīgākas par klaču un šmotku.
ja nevienu neinteresē, runāju ar sevi.
vismaz esmu pārliecināts, ka sarunu biedra intelekts ir tādā pat līmenī kā manējais.

es apzinos, ka esmu pārgalvīgs un lētticīgs.
bet mana dzīve ir tikai/veselus ~80 gadus ilga, un es neredzu iemeslu taisīt no sevis ideālo cilvēku, ko es nesasniegšu tik un tā un ko visi aizmirsīs dienas laikā pēc manas izbeigšanās, kā arī neredzu iemeslu nomocīt sevi, pūloties būt skarbs un principiāls, lai iekļautos sabiedrības rāmjos un spētu dzīvot pēc tās principiem.
galu galā dzīvība ir unikāla - kāpēc lai es ar to neizrīkotos unikāli.

tā, manu ekscitēto garastāvokli izbojāja sievišķis pārtikas veikalā - nu atkal diena būs piezemēta un mierīga :)

pavadīju dažas dienas, laimīgi minoties apkārt ar divriteni, bet vakaros čatojot ar pāris interesantiem tipiem.
šodien sēžu darbā un pietrūkst man gan divriteņa, gan tipu.

lielas jēgas no šitāda posta, protams, nav, bet traki gribas pirkstus vicināt, un ja nu reiz priekšā pagadījusies klaviatūra...
un vispār - tāda bezjēdzīga un bezmērķīga diena šodien