Cirmuļa atklāsmes - 25. Februāris 2008

elle atkal iet vaļā!
klusītēm noskaņoju sevi uz gatavību pārvākties - mans portatīvais draugs to zina, ādas dīvāni arī. mēs jau druscīt domājam par pārvākšanās transportu. neesmu pateicis tikai apelsīnkokam. bet viņam noteikti patiks pārvākties - ziemeļpuses logi apelsīnam nav nekāda dieva dāvana.

estar capaz de amores reales
enamorarme de vida real
dejar de esperar a mujeres fatales
dejar de estar fatal
-
eso me deseo para mañana,
si me sale cambiarme así,
durmiéndome sin nadie a mi lado
despertarme junto a ti

ja laika gaitā esmu ieguvusi kompleksainu nepatiku pret krievvalodīgajiem, tad vienīgais, kas mani besī vēl vairāk, šobrīd ir krievvalodīgie, kas paši kārtīgi neprot savu valodu.

iztulkoju savu spānisko bloga ierakstu:

sometimes I feel like a stupid idiot one trying to seem good in my eyes and those of another people. of a side, that it is not worth the trouble to seem good - and I must remember that the only thing to me that will valerá in the end one will be well what I feel of the other, I know my flaquezas and I believe that it would have them to even fix but not where the pain by laziness finishes and begins the pain by wound.

jo sevišķi pašas beigas, rēcīgi :D
nu labi, rēcīgi man kā valodniekam :|

es tieši šobrīd (un visus pēdējos gadus laiku pa laikam) atceros gadījumu, kad ar tēvu un brāli vedām sienu ar traktoru - ļoti stāvs bija kalns, kurā braucām augšā, un siena bija daudz, un traktors nespēja to pavilkt un pacēlās ar priekšu gaisā. un tur nu es sēžu uz traktora instrumentu kastes blakus vadītāja sēdeklim, iekrampējies roķelēm riteņa pārsegā, bet traktors kā satracināts zirgs izslējis priekšējos riteņus taisni pret saulīti un neliekas mierā - brālis uz otra riteņa pārsega, tēvs uzlīdis uz traktora motora pārsega, lai taču atgrieztu traktoru tā normālajā, traktoriem dabiski paredzētajā stāvoklī, ar visiem riteņiem pie zemes.
nez kāpēc es to tik labi atceros, un vēl tik bieži - laikam tas bija pirmais brīdis manā mūžā, kad man apstājās laiks.

man klusēt negribas - man gribas visu izstāstīt!
visu pēc kārtas izstāstīt, no sākuma mierīgi un beigās uzbļaut un nošķiest siekalām!
un dusmīgs es spēju būt, tikai parasti neesmu.
kāpēc neesmu? jo man tas nepatīk - satraucies pats, satrauc citus, muļķīgi iznesies un beigās nevienam no tā nav labāk.
un vispār man nepatīk diskriminēt cilvēkus dēļ viņu intelektuālajām spējām, bet tomēr - vai ar mani nevarētu strīdēties tikai prātīgi cilvēki?
"lūdzu idiotus nepiesieties - kašķējos tikai ar inteliģentiem!"

khe-khem! un es vēl joprojām gaidu, kad man pieteiksies kāds personīgais asistents, kas nokārtotu manu ikdienas dzīvi, kamēr es peldu pa augšējām domu sfērām...