Cirmuļa atklāsmes - 15. Februāris 2008

vakar atkal strādāju līdz vēlai naktij kā tāds idiots un vēl paspēju ar vienu aci un diviem pirkstiem iečatot.

čata kontrolsaraksts:
1 aktīvi ceļojošs čīlietis, kas grib aicināt mani ciemos - ir
1 uzmācīgs kristietis, kuru nupat piemeklējusi lielā atklāsme par dzīvi un neapšaubāmi arī pusmūža krīze - ir
1 bijusī lielā mīla, kas iedomājusies, ka var dabūt mani atpakaļ - ir

darbu kontrolsaraksts:
4 lapas ziņojuma - gandrīz ir
20 lapas tirgus analīzes - nav

pēdejā laikā man gadās sastapt pārlieku daudz vīriešu ap trīsdesmitiem ar mežonīgu romantismu sirdī.
nu, kas tas ir? kas tas ir, es prasu?!
trīsdesmitos taču vēl nav pusmūža krīzes! vai arī tagad jau ir?
tad, kad nevajag, apkārt vieni vienīgi mačo, bet, kad gribas taisni ar tādu mačo aprunāties, vieni romantiķi vien peld riņķī.

un es teikšu tā - vai nu uz labo, vai uz slikto/kreiso pusi, bet es vairs neesmu ne kristietis, ne romantiķis.

kārtējo reizi sajūtos besīgi atsvešinājies un atsvešināts, un svešs.
bailes, nedrošība, negribīgums, nepatika, aizkaitināmība, nepacietība - kārtējā depresija.

bet, ko es gribēju pateikt - visa labā pamatā tomēr ir vecā, klišejiskā sevis mīlēšana.

riebīgi, protams, ka, lai vērstos pie citiem cilvēkiem nesavtīgā labestībā, ir jābūt pārblīvētam ar mīlestību un laimīgumu tā, ka pa acīm nāk ārā, bet fakts tas ir.
un visi tie, kam tā laimīguma nav tādā pārbagātībā, tiecas tikai pie tiem, kas ir tādi paši kā viņi.

pie citādajiem spēj tiekties tikai pārlaimīgie, un tikai reti pārlaimīgie pie tiem tiecas nesavtīgi.

tad ko es gribēju pateikt?