Cirmuļa atklāsmes - 6. Februāris 2008

lo que recuerdo lo mejor de mi viaje a Roma, is a sun-lit hill somewhere in the middle of the city, ar kaut kādu mākslas muzeju vai valdības ēku, vai ko tamlīdzīgu, los árboles de naranjo en flores por una calle y plenas paredes de roca por la otra, la mirada de un hombre a mi amiga fumando, leaning on the wall. y el sol.

when given the first real responsibility, we tend to act like small children.
that's because we are small children when it comes to things we don't know.

"...jau augustā mūsu mīlai bij beigas,
rokzvaigzne atņēma tevi man bez steigas..." -
jo es jau esmu tikai popzvaigzne,
un kas gan ir popzvaigzne?!
ak, ak vai vai vai!
lallla lallla lāā!...

kā nākas, ka visas slavenās mūzikas zvaigznes grib dziedāt par zaudētajām mīlām - kur viņi/-as tās ņem?
turklāt - pat, pieņemot, ka visi esam tikai cilvēki - kā iespējams zaudēt simtus un tūkstošus mīlu? kā iespējams tās vispirms DABŪT, līdz līmenim, kur kaut ko var nosaukt par mīlu, un tad zaudēt? tam visam taču vajadzīgs laiks!

viss, ticamības efekts man ir zudis.

(nevarētu jau arī teikt, ka tas būtu bijis gaidīts)