Cirmuļa atklāsmes - 3. Decembris 2007

nedēļas nogalē mani biedēja ar elli.
nu kas tāds TĀDS sen nebija gadījies.
esmu vecs ateists, nu, precīzāk izsakoties, atsakos ticēt, ka visu šo haosu ir radījusi viena dievība, pat ne vairākas nē.
šā fakta dēļ elle mani diez ko nebiedē, un tās vicinātāji arīdzan.
toties aizdomājos par citu lietu:
ticēt ir forši, neticēt ir forši - draņķīgi ir ticēt, bet noliegt.

es esmu baigi piekusis no kaut kā,
visticamāk
no neesošā
atvaļinājuma,
un tāpēc
izvairos no visa.

ir īre jāmaksā,
es samaksāju.
ir darbs jādara,
es daru.
ir jāiet,
eju.

bet nevajag man tagad uzmākties
ar savu dzīves jēgu -
es dzīvoju jau sen,
man tādas nav,
nav bijis,
un, kā rādās
vismaz pagaidām,
tad arī nebūs.

kāpēc tad tālāk dzīvoju?
jo ticu savas vecāsmātes vārdiem:
pašnāvība ir netīra lieta.
es ļaušu to sev nodarīt kādam citam.

šodien es esmu dzejnieks.
re, man ir deviņi vārdi!

nupat mani piemeklēja atklāsme.
es te sēdēju, skatījos pa logu, uz lietus bungāšanos pa bruģi, domāju par darbu, kas man būtu jādara, bet galīgi negribas, un sapratu - es tiešām nevēlos šeit atrasties. šajā vietā, šajā brīdī, es te negribu būt.
tāpēc varbūt viss tiešām notiek uz labu.
varbūt ir labi, ka šis darbs man te ļodzās - tāpat man diez ko nepatika, lai gan biju jau labi iekārtojies.

tāpēc reizēm es iedomājos, ka dievs ir un vadā mani apkārt kā mazu bērnu, kas tiepīgi iestrēdzis nolieguma fāzē. bet reizēm es domāju, ka tā ir tikai cilvēciska vēlme meklēt visam izskaidrojumu. bet vai es meklēju izskaidrojumu visiem ikdienas notikumiem? taču nē. vai es domāju par visiem tiem brīžiem, kad nekādas sakritības nenotiek? taču nē.

un man ir aizdomas, ka Dekarts bija melīgs sīkmanis - atmetis visu esot, paskat, un tad nonācis atpakaļ pie secinājuma, ka blablabla. fufels! gan jau, ka vienkārši nolīgoja mēnesi pa krogiem un beigās paņēma kādu vecu dogmu visam pamatā. vai nu nav zināms, kā kursadarbi top.
un vēl man ir aizdomas, ka cilvēks nav spējīgs nojaukt visus savus aizspriedumus un tad izveidot neatkarīgu pasaules uztveri. pasaules uztvere jau kā tāda ir aizspriedumaina. kāpēc kaut ko vispār vajag uztvert?

un nevaru nomierināties par to dieva jautājumu - nu, kā tādam vispārīgam, visaptverošam spēkam jau gribas ticēt! bet paradīze un elle - tas ir fufels, manuprāt. un dievam, kas grib, lai viņam tic un pakļaujas, tādam sīkmanīgam dievam man negribas ticēt. jo tad viņš būtu atkarīgs no cilvēkiem, kas jau pats par sevi ir absurds. turklāt visu pasauli pārvaldošam dievam būtu jābūt daudz plašākam vērienam. in fact, ja dievs pastāv, viņš neviena dzīvi, visticamāk, nevada - visticamāk, viņam ir nospļauties par kaut kādu tur Zemi, kur nu vēl kaut kādiem cilvēciņiem.

es zinu, ka izklausos pēc nelietīga nihilista, bet nevajag uz mani apvainoties - man vienkārši trūkst tā nolāpītā seratonīna!

vispār man ļoti patīk salīdzinājumi un alegorijas, nu paskat tik:

visa dzīve kā ķimeņu radziņš - birst un birst, un birst...

viss jau būtu labi, man tikai nevajag ļaut dzīvot no rītiem - iedarbināt kādos divos pēcpusdienā, un tad es esmu sakarīgs cilvēks, pat bez īpašām depresijām... kur var dabūt tādu darbu? hm, man liekas, bārmeņi tā var iekārtoties... varētu pamācīties pudeles mētāt un kokteiļus jaukt...