Cirmuļa atklāsmes - 21. Novembris 2007

tātad,
kad ziņas delfi.lv portālā ir izsmeltas, seko tādi vispārīgi, apcerīgi un viegli bezjēdzīgi rakstiņi lapas pašā apakšā, un šodien tur acs krīt uz virsrakstu "Kā atbrīvoties no attiecību atkarības?"

un padomāju es: bet kas gan cits ir attiecības, ja ne atkarība?

diezin par ko bija konkrētais raksts, neiedziļinājos, bet šo teicienu ļaudis mēdz izmantot attiecībām vēl dzīvām esot, apmēram ar domu, kā panākt, lai manas attiecības ar XX mani nerausta? un, lūk, otrā puse ir tāda, ka attiecības, kurās otro pusi mana dzīve nerausta, man nemaz nebūtu vajadzīgas. droši vien kaut kāds pusmūža maksimālisms man ir uznācis, bet nu ļoti gribas, lai kādu raustītu tas, kas ar mani notiek. pretējā gadījumā, ar ko sliktāka ir gulēšana vienatnē uz dīvāna, alus sūkšana un izlikšanās, ka citi cilvēki neeksistē?

sagribējās pilnīgu anonimitāti.
pilnīgu.
tā, lai arī pats nezinu, kas esmu.
lai varētu paiet sev garām uz ielas un nepazīt.
esmu kļuvis sev bīstams ar pārsteidzīgiem spriedumiem.
un vispār.
mani pazīst pārāk daudz cilvēku.
radi.
draugi.
paziņas.
vesels bars.
un paziņu visvairāk.
man nav iebildumu, ja mani pazīst cilvēki, kas ir mani tuvi draugi, bet paziņas...
nespēju paciest domu, ka mani var manīt uz ielas un nodomāt: reku šitais, kāviņsauca, aha, es ar viņu kopā reiz mācījos/ strādāju/ dzēru/ lasīju avīzi/ pirku banānus/ šķērsoju ielu utt.
ai mīn, kamōn! - nu kādas tiesības cilvēkam par mani vispār domāt, ja viņš mani redzējis tikai pāris reizes?
patiesībā man, izcilajam nekritizējošajam, netiesājošajam, ideālajam cilvēkam, vajadzētu pie kājas būt citu cilvēku domām.
patiesībā visa mana filozofija ir tieši par to, lai katrs domā, ko grib, dara, ko grib, ka tikai mani neaiztiek.
lūriet, domājiet, fotografējiet, publicējiet manas bildes, citējiet mani - sasodīts, kāda man darīšana! tikai nevajag līst man dvēselē! tā ir priekš manis un maniem draugiem.
bet cilvēks jau nespēj vienkārši domāt - cilvēks grib novērtēt, piešķirt atzīmi un beigās vēl izpaust savu viedokli.
tas pats uz mani attiecas - fui! man.
visas fotogrāfijas izraisa dvēselē līšanu - izraisīt emocijas, likt kaut ko sajust, kaut ko nospriest.
piemēram, es esmu draņķīgs fotogrāfs, jo nebildēju emocijas priekš citiem, bet tikai priekš sevis,
un pat puķupodam negribu līst dvēselē, es viņu nobildēju no malas, it kā starp citu, it kā netīšām, lai neviens nepamana, ka tas bijis mana objektīva objekts.
man iepatīkas kāda krāsa, forma, ideja, bet uztaisīt no tā dvēseles trilleri nav mana biešu dobe.
vispār neciešu dvēselē līšanu ne no vienas puses.
tikai bez tās nav interesanti.
tad iemācīs man kāds vienreiz gleznot, lai es beidzu čīkstēt?!

y pues solo gasto tiempo buscando consuelos en los pretextos de otra gente, que han sufrido mas que yo, para saberlo que me pasara en el futuro. en mi puto futuro.

viss, drīz man būs alerģija pret nopietniem cilvēkiem - mani gan pašu arī par pipargurķīti nenosauksi, bet nu kad var sataisīt nopietno attieksmi un ķepuroties pa peļķi kā pa okeānu! tad es vismaz netaisu "pasaules gala" ģīmi!

jau otrais tāds cilvēks nedēļas laikā - un es nemaz ar tik daudziem cilvēkiem netiekos, mind you. kaut kas te notiek. viens taisās darbadevēju tiesā sūdzēt, otrs tepat uz kolēģiem apvainojas.

nu, toties nedaudz отвлекло no rudens depresijas.