| 8. Nov 2007 14:14 o! atcerējos vienu atklāsmi!
tātad pēdējā laikā ar ļoti īsu intervālu sanāca padzīvoties ap diviem pāriem, kur abi ļautiņi ir ļoti atšķirīgi - nu, no tiem variantiem, kur tu skaties un brīnies, kāda velna pēc viņi viens otram būtu vajadzīgi.
un atklāsme ir apmēram tāda, ka cilvēki galu galā tiešām izvēlas par dzīvesbiedriem vienkārši tos, kuru mīnusi viņus rausta salīdzinoši viegli - vai nu tāpēc, ka to ir maz, vai arī tāpēc, ka viņiem par tiem mīnusiem nospļauties, bet nu fakts paliek fakts.
bet nu dzīvo kopā, un ilgi, un nešķiras. un, pat ja no malas liekas, ka tūliņ tūliņ ies vaļā kautiņš, starp tiem abiem ir jau izveidojusies tā ciešā saikne, kas liek nešaubīties, ka viens otru viņi nepametīs, un ko varētu nosaukt par pieradumu vai mīlestību. bet pēc visiem šiem cilvēkiem, ko esmu redzējis... nēēa, neceļas smadzeņu impulsi vairs tādai parādībai ticēt... ir doma |
