Cirmuļa atklāsmes - 8. Oktobris 2007

aizdomājos par tēmu, cik daudzi cilvēki nelietderīgi nosit laiku darbā, pļāpājot skaipā vai emesenā,
bet no otras puses - es, kas tikai rakstu, būtībā nositu laiku, pļāpājot pats ar sevi,
kas nav daudz labāk.
izņemot to aspektu, ka mazāk traucēju kolēģiem.

šodien uzvilku visnejēdzīgāko džemperveida apģērba gabalu, kāds manā skapī atrodams, bet takš kad nebiju maldījies! tagad salst... pirksti nost. tātad nebija gana nejēdzīgs džemperis!

bet ārā pērkons, pērkons un lietus, un vējš... romantiski... un blakus birojā visi slēdz gaismas ārā un iet prom... bet es te sēžu... un vēl ilgi sēdēšu... romantiski...

neapšaubāmi
par daudz sadomājos
neapšaubāmi
par neko sapriecājos
un tomēr
pilnīgi neatkarīgi
galva dūc
no domām un cerībām -
kaut kā šeit nav,
kaut kā šeit trūkst...

man liekas, rakstīt dzeju un izteikties dzejā - tas nav viens un tas pats.

vēlreiz uzmācas atklāsme, ka vientulības sajūtu, vismaz manā gadījumā, neietekmēs pilnīgi nekas.
esmu viens vai arī barā, smejos vai raudu, koncertā vai vannā, es visur esmu viens pats par sevi. varbūt vienkārši nevienam neuzticos un nepielaižu sev klāt. varbūt vajadzētu. varbūt naher vajadzētu.

un nekas jau nav, tikai reizēm bail, ka tā sajūta varētu kļūt nepatīkama - pārvēsties par īstu vientulību. jo tagad es neesmu vientuļš - esmu tikai viens. mani tas netraucē. man tā ir labi. citus cilvēkus paciest ir grūti. esmu egoists.
tikai reizēm bail, ka varētu pat sadraugoties ar pāris nelielām pilsētām, pat apprecēties un laist bērnus pasaulē, un pat vecumdienās ar mazbērnu baru klēpī justies vientuļš. ka mans prāts varētu man pašam ielikt kloķi un neprasīt man atļauju, pirms injicēt smadzenēs negatīvas sajūtas.

lūk, tā ir cilvēciskā traģēdija.
prāts ir, bet savaldīt to nemāki.

sirreāla rozā gaisma ārā plosa pretējās mājas sienu.
lūk bi man tagad jūrmalā šūpolēs...