Cirmuļa atklāsmes - 5. Oktobris 2007

es ticu, ka ir cilvēki, kuri ir savā mūžā pieredzējuši tādas lietas, kas vienā rāvienā maina visu viņu dzīvesveidu, un tāpēc viņi drīkst staigāt apkārt, kā idioti muldot optimistiskus pastāstus. es tam ticu.

iedomājies?
man ir parādā naudu vesels bars cilvēku,
vesels BARS!

un kā tas varēja atgadīties?
kā es no vidēji pelnoša biroja darbinieka pārtapu par mīnusos strādājošu kredītiestādi?

viss, vairāk nevienam neaizdošu - lai domā paši, kā tikt galā.
turklāt labi zina, nelieši, ka es mēdzu aizmirst tādas lietas, kamēr badā vēl nemirstu, un atprasīšana arī man ir smags uzdevums... arī tagad tikai tāpēc atcerējos, ka viens atdeva...
labāk vispār nemaz nebūtu sācis krāmēties ar naudu, pelnīt vēl kaut kā māku, bet ko ar to tālāk darīt... tumša bilde... cirmulis, ko tur teikt...

nu ko, draugs dārgais!
jāiet pieliet mūlis - tas tavs pienākums kā pārstrādājušamies darbaļaudim!
ej un apmaksā savu parādu inflācijas mocītajai nācijai,
lasi par glāzi alus, vai izrauj divas,
aizlej acis un uzraksti mazliet lillīgas dzejas uz parka bruģa,
tur arī tiksimies!

tu šovakar klusē,
un pārmetums,
tas pārmetums nav tavs.
un tas nav arī mans,
ne mūsu vaina, tikai
bezdibenis mums pa vidu,
lai nepieskartos.
robeža, lai neiemīlētos.
tas ir tavs klusums,
es noliecu galvu un atkāpjos.

y quien me lo podía decir
a esta hora
que olvidarte fuere
más dificil
que aprender tus defectos
que estamos imperfectos

quien me lo podía decir
que no llorare por no tenerte
pero por estar con otro
y verte
cada noche en mis sueños

starp citu,
es jau visu dienu gribēju pateikt, ka šodien mana kafija garšoja pēc gumijas zābakiem.
tagad šis slogs beidzot ir novelts no maniem pleciem. fū!