| 13. Aug 2007 10:52 it kā baigās ziepes visu laiku, bet es tikai smaidu. hm, varbūt precīzāk būtu teikt - ņirdzu. nu, varbūt arī nemaz nav precīzāk.
doma tāda:
problēmas mani bija apsēdušas tā, ka vairāk būtu grūti uzgāzt, bet, protams, kā jau tādos brīžos vienmēr notiek, gāzās virsū vēl vairāk problēmu, un tad - tad, vienā prāta apskaidrības (nu, vai aptumsuma) brīdī - es pārstāju satraukties un sāku smieties. lūk, kopš tā brīža arī nespēju vairāk drūmi glūnēt uz notiekošo. nespēju. smiekli nāk.
gluži tāpat kā ziemā - visu ziemu nepārtraukti salu, lai gan bija taču tie plusi temperatūrā un vispār nekāda riktīgā ziema nebija, un tad beigās uznāca baigais sals uz pavasara pusi - un es vairs nesalu. kopš tā brīža vairs neesmu salis it nemaz.
tātad:
acīmredzot kaut kādas lietas dzīvē mēdz mainīties ļoti krasi.
un, iespējams, tas ir labi. ir doma |
