Cirmuļa atklāsmes - 1. Augusts 2007

sācies jauns rīts ar jauniem, smagiem uzdevumiem:
izvēlamies, ko likt uz acīm - mp3 atskaņotāju vai brilles;
locējam datora ekrānu un perpendikulāri tā plaknei atrodam krēslu;
instalējamies vertikāli, lai neaizmigtu galīgi apkaunojošā pozā;
ieraujam tēju un padomājam, ko labāk darīt - pastrādāt, pameklēt dzīvokli vai vienkārši pabumbulēties pa iemīļotākajām ķīmijas un valodu mācības interneta lapām;
pievēršamies tām neta lapām un aizmiegam.

ehhhhhh, sailgojos pēc veciem, līdz pusizjukšanas mīkstumam novalkātiem džinsiem un klona grīdas, un smaržīga plakņu krustošanās punkta zemē pie mājas, stūrī, kur aug Melissa officinalis un akmeņu čupā slēpjas Lacerta agilis.
sailgojos pēc siltuma un smaržām, un miega - šoreiz bez depresijas un bez nožēlas, vienkārši sailgojos.

vai jūs zinājāt, ka mūsu pieturzīmes radušās no latīņu valodas vārdiem?
vai jūs zinājāt, ka senāka angļu valoda stipri atgādina parastas mūsdienu pareizrakstības kļūdas?
vai jūs zinājāt, ka ASV dolārs sākumā bija spāņu peso un tikai pēc tam tika pārdēvēts par "dolāru", kas patiesībā ir vācu vārds?
galu galā sanāk, ka Molotov ir taisnība - ja nebūtu Santa Anas, ASV būtu Meksika, un amerikāņi varbūt būtu tie, kas pāri robežai censtos iešmaukt Meksikā, lai piepelnītos.

būt optimistam ir briesmīgi grūti.
es zinu.
jo cenšos šobrīd par tādu kļūt.

ir grūti pastāvīgi sev atgādināt, ka cilvēki nav baigie riebekļi, bet gan vienkārši cilvēki.
ilūzija, ka katrs pretimnācējs varētu būt patiesi jauks, sāk blāvot manā prātā, un drīz es rūkšu uz visiem, tāpat kā citi jau rūc uz visiem.
ir grūti pastāvīgi sev atgādināt, ka problēmas ir nesvarīgas.
jo tās atgriežas un min tev sejā tik ilgi, kamēr tu aizrīdamies šņuksti "jā, jā, es redzu, ka tas ir šausmīgi, es atzīstu, tikai nevajag vairāk spīdzināšanas".
ir tik grūti pastāvīgi sev atgādināt, ka tu esi brīvs, tiešām brīvs.
un visi ierobežojumi ir tavas iedomas.

kaut gan tas viss tā ir.


bet es mācos. es mācos.