Cirmuļa atklāsmes - 15. Jūlijs 2007

nupat man atkal uzmācās atklāsme, ka mūsu valoda skan ļoti dīvaini.

bet es lepojos ar to, ka tai nav daudz līdzīgu - jā, no latviešu mēles nav iespaidojusies puseiropa un, jā, tā pati ir iespaidojusies no puseiropas, bet vairums mūsu ikdienā lietoto vārdu ir unikāli un sakņojas tikai mūsu valodas aizvēsturē. vai tas nav lieliski?

turklāt, tas ļauj mūsu valodai paturēt savu neatkārtojamo skanējumu - pēdējā laikā aizvien biežāk aizdomājos par to, ka varbūt labi skan tikai tās valodas, kas saglabājušas oriģinalitāti.

piemēram, angļu valoda jau vairs nekur neskan īsti labi - amerikāņu izloksnes ir sagrieztas un salipinātas, un tikai vārgi atgādina kaut ko no tās izcili reti sastopamās, patiesās britu mēles. bet kur gan to atrast? šodien varbūt nekur. kas gan ir angļu valoda? tikai nepārtraukti pārmīcīta mīkla, no pašiem aizsākumiem. angļu valoda, kuru pārņēma iebrucēji franču aristokrāti. neskaitāmas sīkas ciltiņas apvienojoša, lauzīta un kropļota.

citām starptautiskajām valodām neiet labāk. spāņu valoda arī droši vien neskan īsti labi. bet, lūk, kataloniešu valodu būtu vērts iemācīties - tā ir tik līdzīga kastīliešu izloksnei, kuru parasti mācāmies mēs visi ārzemnieki, bet tomēr tik patstāvīga. un es vēl nepieminēju sīko tautiņu valodiņas. ir vērts padomāt un pameklēt mācību materiālus.

japāņu valodu jau nu galīgi ir vērts respektēt - par oriģinalitāti un sarežģītību.

man liekas, ka sarežģītība ir 21. gadsimta kičs. pakārtotais. jo oriģinalitāte ir pirmais.

un pie mums viss tagad ir tik vienkārši - lai gūtu vispār kaut kādu baudījumu no dzīves, to nākas sarežģīt.

pulkstens kaut cik tur jau, vienpadsmit, vai, un es sēžu - nu, uzminiet kur?
darbā!
:D

smejos.
strādāju.
pārējie sēž mītingu telpā un smejas.
nestrādā laikam.

ķipa smieklīgi.
tikai acis mazliet sāp.
arī parakstīt īsti vairs nespēju.
domas galvā lien visas pēc kārtas, labās, sliktās, dusmīgās, jaukās, perversās, visas lien.
un tad ielien arī tāda par mājām - nu, ka gribas, lai tādas būtu.
jo vecāks un nogurušāks cilvēks paliek (un uz vecumu nogurums nāk arvien biežāk), jo viņam sāk gribēties mietpilsonisko, tradicionālo, parasto māju.

gribas, lai kāds tur sēdētu tagad un nepacietīgi gaidītu mani. varbūt pat zvanītu un teiktu: "kur tu vazājies? es te vakariņas taisu, gaidu tevi, bet tev jau darbs, darbs tikai, nepateicīgais, es tevi tagad vairs nemaz negaidīšu un vispār iešu gulēt!..."

un tad ierasties vēlu naktī un saritināties blakus guļošam kādam. pašpietiekamam, ar sevi nodarbinātam kādam, kas tomēr reizēm tevi grib redzēt un dalīties ar tevi savā cilvēciskajā vientulībā.

nav jau.
laikam esmu vientuļš.