Cirmuļa atklāsmes - 11. Jūlijs 2007

amazingly, in spite of having lost any predisposition for communication, I seem to be fully capable of it - the words are still in my mind and unwillingly my mouth reproduces the familiar sounds, only the expression is vague and dumb.

I imagine, if we were to part for a moment with any motivation, any sensible reasoning and prejudice, which all affect our daily manner of speech, we might be able to talk, or to reproduce any ever-obtained knowledge at all, much better than we are in our daily desperate trials to know, prove, and excell.

mans biežāk lietotais vārds ir "savādi". ja vēlos iesākt sarunu par kaut ko, kas mani ieinteresējis, es saku: "Savādi, ka ..." vai tamlīdzīgi. statistiski, es tā iesāku apmēram pusi no visām manām ar darbu nesaistītajām sarunām.

nav jau tā, ka man viss liktos savāds - bet man ļoti gribas, lai viss BŪTU savāds. man nepatīk doma par pasauli, kura nav savāda, kurā nav savādu lietu, kura vienmēr uzvedas vienādi un parasti.

taisnība gan, ka mana ikdiena ir (ne)apskaužami parasta. es nepazīstu daudz tādu cilvēku, kuru ikdiena būtu vienmuļāka par manējo. varbūt pat nevienu. vismaz viss, ko es daru un kas ar mani notiek, ir galīgi parasts un nemainīgs.

bet no savas iekšpuses es redzu pasauli, kas nepārtraukti mainās - mainās gaisma, mainās laika apstākļi un gadalaiki, mainās izjūtas, domas, noskaņojums, mainās saprašana un neizpratne, es mainos, cilvēki mainās.

tas viss ir un notiek savādi. tā, kā man patīk.

viens no daudzajiem kolektīvās atmiņas kompleksiem ir pieņēmums, ka stiprums un maigums neiet kopā.
tagad pasaule tāda stresaina, cīnāmies par izdzīvošanu ar jaunajiem, mūsu pašu izdomātajiem līdzekļiem - nelokāmu motivāciju, viltību un iespaida atstāšanu.

smuka šlipse -> labs iespaids -> labs darbs -> mūžīga smaidīšana un labs garastāvoklis -> paaugstinājums un vēl labāks darbs -> -> ->
apmēram.

lai to visu tik nelokāmi paveiktu, vajag pamatīgu iekšu. cik ilgi smaidīsi, kad nāk virsū personīgās dzīves/darba/utt. stresi? tāpēc cilvēks sāk izlikties stiprs. izlikties, jo neviens patiesībā nav stiprs. un tad jau stiprums ir visur, nešķirojot vietu un apstākļus. un tad tu pie tā pierodi - un gribi, lai visi izliekas stipri. un tur tādas lietas kā maigums, sirsnība, iejūtība neiederas - kāda sirsnība ir pieļaujama, ja jātur mūlis kā ķieģelis? un, kad izlikties kādā brīdī neizdodas, tad sametas kauns. pēc melošanas un melu atklāšanas vienmēr ir kauns. vēl viena zemapzinība.

man pašam tā gadās. man pašam tagad kauns būt jaukam. nemaz jau nerunājot par šermuļus uzdzenošo vārdu "mīļš". vispār - jauks, mīļš, mīlīgs, maigs - tur ir tādas nianses...

bet nu gadījās tā, ka satiku puisieti, kas labprāt ir mīļš. un tagad domāju: ja nu es ar viņu kopā kaut kur tusētu un satiktu savus citus draugus vai, vēl trakāk, radus, man būtu par viņu kauns. lūk. jo viņš ir mīļš.

un tomēr - maigums laikam gan ir viena no tām lietām, no kurām visus cilvēkus vajadzētu mudināt nekaunēties. būtu labāka pasaule. eh.

ooooj, man ir alerģija uz personīgām problēmām!

ietupiniet mani laboratorijā pie mēģenītēm un dodiet praktisku, reālistisku vīru/sievu,
varbūt tad būs labi!

tāda sajūta, it kā pasaule gribētu man par visām varītēm uzspiest visas savas lietas, iespējas un izdevības.

bet tā taču nav, vai ne? tā nav?

nupat sapratu, ka katru dienu izeju cauri visiem pieciem pirmsnāves noskaņojuma posmiem.
katru dienu no jauna.
no rīta nolieguma līdz vakara samierināšanās posmam.
iespējams, tas nav labi.
būtu kaut kur jāiestājas.

lai gan no otras puses -
varbūt es vienkārši esmu sajucis prātā.
tad jau nu nebūtu par ko satraukties! :D

varbūt vienkārši ir veselīgāk nekad nedomāt par gaidāmām sarunām un notikumiem.
nākotne ir bīstama lieta - labāk par to nedomāt.
man jo īpaši - nekad un nekādā ziņā!

kā kāds reiz teica līdzīgā sakarā (nu, tikai tas bija par nāvi):
"Ko tu tagad satraucies? Vai tev nepietiks ar pēdējām pāris sekundēm pirms tā notikuma?"