Cirmuļa atklāsmes - 12. Februāris 2007

atkal jau - tā gribas aizbēgt, aizbēgt un pazust. zemē ielīst. stāvus. vienkārši tāpat vien. lai nevienu un neko nedzirdētu un neredzētu, un nejustu, un vispār neko.

tā kā atvaļinājuma nebūtu bijis sen.

nav jau arī.

en mis peores pesadillas pasa todo lo que pasa de mi cada día.

šodien ir viena no tām dienām, kad man ļoti gribas, lai kāds pasaka: šitais tev piestāv un šitais ne, tas tev jādara un tas ne, to tu gribi un to ne, viss skaidrs? Пошёл выполнять!
un miers.
nolīdīšu kaut kur [varbūt Alfā] sevi pažēlot un papaijāt pa matiņiem: ak tu mans mazais, kā tevi neviens nesaprot, nemazgā zeķītes, tāpat neviens nepamanīs, ej, paguli, sirsniņ!

:D:D:D:D:D:D

jopcik copcik - kā man patīk šitā smieklu terapija!

nē nu rēcamā pēcpusdiena [tā es vēl saņemšos varoņdarbiem šovakar, kam jau biju ar roku un kāju, ij ar ausīm atmetis]

tātad, īsumā, padoms par visu miljonu:

vismaz pusi no savām problēmām var atrisināt, apmeklējot tualeti.
tas nav rupjš joks - pats nupat izmēģināju:
kamēr biju attiecīgajā lokācijā, atnāca cilvēks, kuram man bija jānodod dokumenti un kurš bija pazudis, un pats tās lietiņas pievāca, un man nenācās ne diedelēt, ne apkārt skraidīt, kā jau biju paspējis sabaidīties.

:)

"tu man nelecies, nelecies par uzticību, ja? es tev tā uzraudāšu, ka divas dienas džemperi žāvēsi!"