Cirmuļa atklāsmes - 17. Janvāris 2007

nu nepatīk man tā vidējo austrumu kultūra, nu uzspridzini, bet nepatīk.
viņi ir tādi paši kā tas viņu baisais lukums, kā tas turkiš dilait - tik salds, ka riebjas, un vēl kāda nezināma iemesla dēļ arī mazliet vemt velk.

fui, ku rupji skan.
es zinu, ka tas ir mežonīgi diskriminējoši.
esmu diskriminants.
bet visiem kaut kas patīk un kaut kas nepatīk, lūk, nolēmu arī es izlikties cilvēcīgs.
ja jau gribi, lai es kā cilvēks mīlu un nīstu,
nu, še tev, nu - nu nīs'šu ar!

(un tomēr mani tāda cilvēcība diez ko nesaista. ja tas ir viss, kas raksturo cilvēku - nu, zini, nekas daudz tur no viņa nav)

uhh, kas man par glītu dienu!
saulains rīts!
draugs ir iekāpis internetā!
Džordžs Maikls mani pamet un saka, ka tā neesot īsta mīlestība, bet tūlīt uzrodas Rikijs Mārtins un aicina kopā iet pie meitenēm un traki uzdzīvot!
nusss... tāda ir dzīve!

zini,
man šodien nelabi.
vispār jau tas nav tik traki - ne pirmā reize, ne pēdējā.
un tomēr - kāpēc?
kaķis arī vēma...
āā!!! mūs mēģina noindēt!!!

laikam visbaisākā sajūta (vismaz priekš manis) ir justies kā nekam.
kā "nekam" nevis tajā nozīmē kā sociāli neko nesasniegušam indivīdam, bet "nekam" kā nekam pēc vārdnīcas definīcijas.
Nekas, kurš nepastāv.
Nekas, kurš nevar gribēt, vēlēties.
Nekas, kuram nav tiesību domāt.
brrrr