Cirmuļa atklāsmes - 21. Decembris 2006

ja tā padomā, kā tik cilvēkiem nav gadījies piedzimt tādiem, kādi viņi nevēlas būt.

piemēram, latvieši, kurus velk uz indiešu kultūru.

jocīgi.

ļoti jocīgi.

tu redzi cilvēku, kas ir tik ļoti NE-tas, par ko izliekas, un saproti, ka viņam būt tādam, pēc kāda viņš izskatās, varbūt ir ārkārtīgi mokoši.

visas šīs puķainās sari kleitas un roku un kāju sprādzes, un zīda bikses, un viss tamlīdzīgais, un tam visam pa vidu - latvietis.

bet redzi, varbūt tā vajag.

tas tikai liek aizdomāties par pārdzimšanu, par dievišķo pasaulē - proti, vai tas ir, vai arī tā nav. ja jau reiz notiek tādas kļūdīšanās.

un es. kāpēc neesmu budistu mūks? nu labi. nevajag ar. domātājam nevajaga tautības, nedz reliģijas.

domāju - cik daudz no manis esmu es pats?

visi cilvēki, ar kuriem diendienā sadzīvojos, mani ietekmē un drusku maina. es pievācu dažus svešus izteicienus, svešas grimases, svešus žestus. ir jau tā, ka arī pats kaut ko no tā visa nedaudz pamainu, pielāgoju. ir arī tā, ka citi kaut ko pievāc no manis. bet kas tagad esmu es?

kad meklēju sev kādas intereses, pastāvīgi atduros pret to, ka lietas šķiet interesantas tikai pirmajā brīdī - un pēc tam izrādās, ka tas nemaz nepatīk man, bet, lūk, tam tur draugam vai paziņam. un man nemaz nepatīk galu galā.

ko darīt?

mēģināt visu pēc kārtas?