Cirmuļa atklāsmes - 30. Novembris 2006

skumjš fakts ir tas, ka pie visām lietām savā dzīvē var vainot tikai sevi.
skumjš tāpēc, ka izpaliek cilvēciskais kontakts.

ar katru rītu aizvien kļūstu izlaidīgāks.
jau modinātājs ceļ mani piecas pāri septiņiem, bet es jau, draņķis, zinu, ka varu paspēt savākties arī tad, ja ceļos tikai čēestās, tā ka i neraustos un guļu nost līdz tām čēestām.
un taču zinu, ka, ceļoties čēestās, akal skrienu, joņoju, izspūris eju, klupdams un liela kaulu traumēdams, brokastis neēdis, domas nesavācis.
nu bet!...
ehh...
sliņķis ir sliņķis ir sliņķis ir sliņķis...

uhhh, nevaru izteikt, kā nespēju paciest to, ka neesmu viss iespējamais un neiespējamais!

nu. ko tur.
redzu - jau atkal.
man viss jādara pa savam.
visi cilvēki kā cilvēki - izdevības izmanto, sarunā un ņemas, darās,
bet es jau ne.
man viss jādara pa savam.
es nogaidu, kad izdevības ir garām,
un tad ar lielām pūlēm un izaicinājumiem.
mazohists?
nē, vienkārši nolieku sevi
galīgi pa malām.

-Manas asinis ir sarkanas kā ķiršu sula, - viņa nosprieda, - ja es tās kādam tagad parādītu, viņi domātu, ka tās ir mākslīgās.

Viņa gulēja pusatspiedusies pret oranžas ķieģeļu mājas sienu, pār kuru lēnām rāpoja ēnas, aizvien garākas līdz ar norietošo sauli.

-Drīz iedegsies laternas, arī tikpat oranžas, tikai aukstākas. Vēl ir silts, vēl ir silts, - viņa sev stāstīja, - tie jocīgie drebuļi kājās ir tikai jocīgi drebuļi. Un tas, ka man viss vienalga - tā jau ir vienmēr bijis. Vēl nav ko satraukties, kāds jau ieraudzīs taču.

Ap stūri tik tiešām atskanēja sniega pieklusināti soļi, cilvēks garā, rudā mētelī mierīgi slāja gar vārteju, taču ieraudzījis guļošo, pielika soli un steidzīgi nozuda ejas otrā pusē.

-Savādi, - viņa nodomāja, - tie vārti izskatās gluži kā televizora ekrāns. Varbūt tikai mazliet neinteresantāki. Varbūt.

Niknums paslīdēja garām, domu neuztverts.

-Laikam es darītu tāpat, - viņa nodomāja un pēkšņi sakaunējās pati savā priekšā.

Ēnas un siena starp tām jau bija kļuvušas zilas.

-Tikai piecu minūšu laikā, - viņa nobrīnījās, bet tad iedomājās, ka varēja būt pagājis ilgāks laiks, taču nespēja pagriezt galvu vai pacelt roku, lai ieskatītos pulkstenī.

-Tepat tuvumā ir baznīcas, tās visas zvana zvanus reizi stundā, vai ne? Un tā mazā zvana vēl arī pusstundas, - viņa sev teica, un pati nobrīnījās par to, cik strauji un nevainojami darbojas smadzenes. Atmiņā atausa smalkie kokgriezumi, to vēsture, gariem un sarežģītiem vārdiem, teoriju teksti, ķīmijas formulas, pat dzejoļi.

-Kas to būtu domājis, ka es tik daudz zinu, - viņa domāja.

Tikai baznīcu zvanus viņa neatcerējās.

-Nu, vienalga, principā.

Tagad jau bija auksti. Tikai asinis, kas ritēja kaut kur no vēdera un rokām likās karstas. Tumšas, bet dzidras. Svilinošas.

-Varētu padomāt, netrāpīju vēnā, - viņa iedomājās un gandrīz iesmējās, taču ne mute, ne plaušas nesakustējās.

-Dīvaini, - viņa sakoncentrēja skatienu uz labās rokas pirkstiem un mēģināja tos pakustināt. Tie labprātīgi padevās. Kustība nesagādāja ne mazākās grūtības, bija pat pārāk viegla. Viņa to redzēja, taču nesajuta.

Cauri prātam izšāvās doma: smadzenes mirst. Kņudēdamas tās padevās aukstumam, kas tagad plūda lejup pa kaklu.

-Jāmeklē palīdzība, - viņa nodomāja un nekustējās. Mirkli viņa centās atcerēties iemeslus, kāpēc to darīt, - kāpēc. Kāpēc ne šeit, kāpēc ne tagad?

-Es padodos, - viņa teica un izaicinoši uzmeta acis vārtejai, - nu, ko jūs tagad sacīsiet? Man vienalga par visu cilvēcisko ideoloģiju - es padodos!

Ekrāns bija un palika tukšs.

Panika un tukšuma sajūta sagrāba sirdi, viņa sajuta pulsu sitam straujāk un arī asinis plūstam straujāk. Sagribējās raudāt, taču acis bija sausas.

Taču nākamajā brīdī virsroku guva aukstums. Tas izplūda pa vēnām un artērijām aiztecējušo asiņu vietā. Tas izlīdzināja krunciņas sejā. Tas izgaisināja sāpes muguras skriemeļos. Tas atdeva acīm gadu desmitu gaitā zudušās dioptrijas.

Viņa izmantoja šo mirkli, lai pavirzītos pa sienu sāņus un noslīdētu uz sāna sniegā tā, lai redzētu debesis. Kā izsmiekls, tās bija skaidras un zvaigžņotas. Prāts negausīgā ātrumā traucās cauri analoģijām par pilsētu un zvaigznēm, zvaigznājiem un cilvēkiem, kurus viņa bija pazinusi, un beigās apstājās pie huligāniem.

Ar bezjūtīgu racionālismu viņa iedomājās par to, cik bija vērts viņas somas saturs un kas ar to šobrīd noticis. Autobusu kartiņa, derīga tikai kopā ar pensionāra apliecību, tātad tikpat kā bezvērtīga. Daži lati un santīmi. Kabatlakati. Adāmadatas. Jaunas. Bet vai tad viņiem tās noderēs.

-Zeķes, - viņa iedomājās un pie sevis iesmējās. Tā viņiem vajadzēja! - Stulbeņi! Idioti! Maitas! - atmiņa bez pūlēm atrada neskaitāmus lamuvārdus.

-Ķiršu sulu gan es labprāt vēlreiz nobaudītu, - nez no kurienes iznira doma.

Viņa nopūtās.

tas joks ir tāds,
ka es neatzīstos,
kad tu redzi, ka gaudoju
kad redzi, ka rīstos,
tas joks ir tāds,
ka es neatzīstos.

mani baksta, rauj spārnus,
ar pirkstu rāda,
pie akmens sienas ar
tērauda naglām mana āda,
mani baksta, rauj spārnus,
ar pirkstu rāda.

es stāstu, cik baisi,
cik vientuļi, drēgni,
pesi- un ego-isma
nepiekāpīgie rēgi,
cik viņi ir baisi,
cik vientuļi, drēgni.

bet tomēr es neskumstu tā,
un es neraudu tā,
mani atmiņas, sāpes
un baudas nevajā,
es neskumstu tā,
es neraudu tā.

tas joks ir tāds,
ka es neesmu skumjais,
bet neatzīstos.