Cirmuļa atklāsmes - 29. Novembris 2006

mani galina nost pilnīgi viss, ko jebkad neesmu darījis.
bet esmu kļuvis visai drausmīga persona.
es arī negribu to visu darīt.
vienkārši drausmīga sajūta nez kāpēc, kad citi viskauko dara, bet es neko. hmm.
vells ar ārā, būs vēl kaukas jāsāk darīt!

varbūt es varētu strādāt kādā psihiatriskajā slimnīcā un novest turienes pacientus līdz galīgam širmim?
tas man izdotos, jā gan!

reizēm vajag vienkārši aizvērt acis ar plaukstām. vienkārši vajag.
ar plaukstām.
nevis tikai tumsas dēļ, bet tāpēc,
lai pasaule apkārt būtu,
bet tikai priekš citiem, ne priekš manis,
jo man ir par daudz.
es gribu aizklāt acis,
lai man tikai liekas, ka pasaules nav.
lai ir, bet lai man liekas, ka nav.
lai liekas.
lai būtu mistērija.
jo vairs nav, ko risināt.
ja tu kaut ko nezini, tad ieskaties grāmatās,
ieskaties internetā
un uzzini,
bet mistērija ir vēl tā vienīgā motivācija.
es tagad iedzeršu mazliet,
lai acīm neaptrūkstas sulas,
un iešu mēģināt paraudāt.
neesmu raudājis gadus sešus.
tas ir slikti.
raudāšana ir tikpat cilvēcīga kā kaušanās.
ja tu kaujies, tad vajag arī raudāt.
ja esi cilvēks, tad līdz galam.