Cirmuļa atklāsmes - 23. Novembris 2006

nu čomiņ, man vakar viens tādu teikumu uzbīdīja, ka negribot nekādu miljonu, nevajaga viņam, kaukas cits i galvenais - lai dzīve patīkas un tā. ("un tā." "UN TĀ.")

hmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmm. hm.

nu principā, padomāju es, ko tad es te besījos?

jo patiesībā man ļoti patīk mans viegli stagnējošais un ne pārāk biezais dzīvesveids, vienkārši nevaru pierast pie domas, ka, iespējams, nekur nevajag traukties. jo visi kaukur traucas, tikai citiem saka, ka nevajag. bet man sajūta tāda, ka vajag. stipra sajūta. ļoti.

zini, kā ir -
es tā vienumēr domāju:

lūk, kad es kaut vienu lietu mācētu ļoti labi darīt, tad ir neraustītos par visu citu, bet to vienu darītu izcili, un ar to nodarbotos visu laiku, un ar to pašu naudu pelnītu. nu, kā krokodilu Stīvs.

bet patiesība ir tāda, ka es daru labi to, ko daru, un man nav gana.
gribas traukties.

kā tu domā, kad ir laiks piestutēt spieķīti pie koka un atsēst ceļa malā?

- skaties! - viņa teica, - tu esi mans!
es tevi nopirku par baltu naudu
un nolietošu līdz caurām vīlēm,
līdz pēdējām driskām,
tu esi mans,
un man ir tiesības tevi mīlēt!

esmu pārstājis sarunāties ar sevi.

ehhh, ka nav ar ko parunāt...

kā, pie velna, tas notika?
esmu kļuvis atkarīgs no bezjēdzīgas rakstīšanas.
no bezjēdzīgām pārdomām.

vēlos pazust.
mazliet.
vai pavisam.

nu.
nu kad tu norocies savā pasaulē, kad nekā cita nav, kad viss, kas notiek ar tevi, notiek ar visu pasauli, jo vienkārši tu esi visa pasaule.

nu.
nu vienvārdsakot infantilisms.

un ir bezjēdzīgi tā rakstīt, jo nu tādas runas nekas nav.
lai būtu mākslinieks, ir jāprot sagrozīt patiesību līdz nepazīšanai, samīcīt to, izmērcēt, samīdīt kājām un izvēdināt uz balkona margām, un, kad tā vairs neizskatās ne pēc kā, tad sagriezt un nosaukt par Monu Lizu. un lai citi tad domā, ko tas nozīmē. un, ja mākslinieks ir patiešām labs, tad vems tikai tie, kas būs sapratuši vemšanas ideju viņa mākslasdarbā.

vēlos pazust.
pārāk bieži.
it kā man būtu 14 gadi.
idiots.
nu riktīgs idiots.
pēc visiem dostojevskiem idiots.
pēc visiem šekspīriem idiots.

за по на ис
ды все до то
ха днев е щён
юсь но ло но

часы идут.

за по на ис
ды все до то
ха днев е щён
юсь но ло но

капиляры жмут.

за по на ис
ды все до то
ха днев е щён
юсь но ло но

находиться тут.

domāju bildēs.
tāpēc vārdi tādi nekādi.
vajadzētu drusku sačakarēt smadzeni, tad varētu filmas taisīt.

šodien man neaizvērties, vārīšos visu cauru dienu, un tad vakarā iešu agri gulēt.
lai nav jādomā, jo tad atkal gribēsies runāt.

redzi, es jau arī,
tāpat kā visi -

mēs visi klusējam,
kad vēnas griežam,
saki vēlreiz to savu depresīvo vārdu,
es gribu redzēt tevi pār lūpām to spiežam,
kamēr tu esi runātīgs,
es vēl tevi dzirdu
un neaizmirstu,

redzi, tā nav,
nav jau vienalga,
bet es jau arī kā visi -
mēs visi labi esam,
kad dūnas nesam,
bet akmeni veļam
ar lamu vārdiem,

bet, redzi, domās,

domās es guļu uz mutes zemē,
uz mutes peļķē,
duļķaino ūdeni riju malkiem,
pilniem mikrobiem smalkiem,

domās man ir mugurā pīķis,
eju ar kūkumu,
lieldienu līķis,
akmeni novelt nav spēka,

no dubļiem un grēka
dzimis,
skaists, kamēr skrienu,
riebīgs, kad rimis,

redzi, es jau arī
kā visi, cilvēks,
es arī,

zin kas es esu?

pašnodarbinātais.

ha.

tāds, kurš ir nodarbināts ar sevi.

vot vot vot redzi kā.