Cirmuļa atklāsmes - 22. Novembris 2006

jā gan.
es iekāpu liftā, ieraudzīju, ka pie durvīm desmit metru attālumā jau nāk kolēģi, tad nospiedu pogu un vēsā mierā uzbraucu augšā.
kāpēc?
es jau to vienreiz izdarīju, un man bija riebīga sajūta, un es nosolījos nekad tā vairs nedarīt.
tad kāpēc?
jā, man nepatīk lifti, es baidos tajos iegrūst pirkstus un vispār ar tiem kaut kādā veidā "saķerties".
jā, viņi bija tālu, un man būtu nācies grūst pirkstus lifta durvīs, lai tās pieturētu.
jā, mēs esam tikai 3. stāvā, un lifts nebrauc mūžību.
toties tagad man būs vienreizējā iespēja visu dienu domāt, vai viņi domā, ka es domāju, ka viņi ir pretīgi.
atkal jau varēšu pats sev iekšas ēst laukā.
un kā lai to visu atrisina?
vai pietiek ar to, ka man vienkārši jāsāk ienīst citi cilvēki sevis vietā?

es zinu!!!

es vairs to draņķi liftu nelietošu!!!

baigi vajag!!!

un veselīgāk tik un tā ir iet kājām!!!

jā!!!

gluži nemanot
vēlme izteikties
ir kļuvusi par
vēlmi tikt uzklausītam.

es gribu, lai tu zini,
kā lauz manus kaulus,
kad esi blakus.

tavas acis
svilina manu ādu,
deg mani mati,
deg manas drēbes,
padara mani nekādu.

tevis dēļ
es zaudēju omas,
slīkstu domās,
kad tevis nav klāt,
un kad esi...

kad tu esi,
nav manis.
tu aizej - es nāku,
katru reizi
no jauna dzīvi sāku
rītā pēc tevis.

es gribu, lai tu zini,
ka tikai dēļ tevis
man vairs nav sevis,
ka tu zodz manu miegu,
manas stundas un dienas,
manas istabas sienas,
ka es jūku prātā,
kad tu klusē un gaidi,
ka tavi smaidi
man kantes rīvē -
es gribu, lai tu zini,
cik smagi ir tevi mīlēt.