| 14. Nov 2006 16:28 es atkal sapņoju
par pūkainiem, zaļiem kalniem no melnzemes
zem kuriem guļ aizmirstas tradīcijas.
kurš gan tās atklās, ja ne es?
es atkal rāpjos kalnā un izplešu rokas,
un lecu aizā, un ceru,
ka aizķers plaukstas gaisa tiltus;
es pats esmu muļķis un pats sevi peru.
es atkal gaidu.
es atkal meklēju. tikai šoreiz zinu,
ka domāju greizi.
katru soli, sev priekšā katru centrimetru
es labi redzu
un eju nepareizi.
un pataisu sevi par muļķi
un ceļu gaisa pilis
un griežu sev vēnas
un jūrā lecu.
atkal
pats sevi uz rokām ārā nesu.
dzīvoju dzīvi, kā visi. vienkārši esmu. ir doma |
