Cirmuļa atklāsmes - 31. Oktobris 2006

nemanot manā iekšpusē sadrūvējušies smagi, elektrizēti sniegputeņa mākoņi - nakts sniegputeņa mākoņi, tumši tumši zilpelēki, nikni un bezmērķīgi agresīvi. tie blīvējas jau pēdējos brīvajos stūros, tūlīt ies vaļā. tie pieelektrizējuši manas rokas un tās lido pār taustiņiem bezsvara stāvoklī. nemaz augstāk neceļu, ka neaiziet pa gaisu, tad tik redzēs, kuru ķers.
kļūst nedaudz bailīgi, iedomājoties, ko cilvēks var sadarīt tādā stāvoklī - jo neko jau vairs nejūt, var uzrasties visjocīgākie mērķi un likties pavisam sakarīgi, un var attaisnoties tādi līdzekļi, kas pirms tam liktu skurināties un bāzt ciet ausis.
tāpēc es esmu te, un sakostiem zobiem cenšos kaut ko ieklabināt rakstiskā formā.
kas uzrakstīts, jau pa pusei aizmirsts.
droši vien izdzīvošu.

[-vēl nekas nav noticis,- tā dienasgaismas lampa pie griestiem, izskatās noslēpumaina, nav diez cik runīga, to vien pasaka un tad klusē dziļdomīgi]

kuš!
(apklusti! nesaki neko!)
kuš!
(neaizver acis. dungo! nedungo!)
kuš!
(spogulī neskaties!)
kuš!
(nosalsti, aizveries!)

ārā
lietū
asfaltā

ir manas pēdas

nožēlojamas
egoistiskas
sēras

nožēlojamas

vairāk par visu
nožēlojamas.

[-kušu, es gatavojos,- tā pusnosalusi puķe podā pagalmā, arī negrib daudz runāties, to vien pasaka un pusprofilā lūkojas uz vārtiem]

atkal neredzu
divus soļus uz priekšu,
sagriežas pulksteņa siknsniņa
sagriežas visa uz iekšu.

atkal eju
kliboju atkal tālāk,
pa kāpnēm vai ejām, vienalga
nonāku vienmēr ārā.

gribu redzēt kaut vienu
laimīgu, neatkarīgu seju,
tumšā darbienas vakarā
tā es kvartālu kvartālus eju.

peļķēs un straumēs pa ietvēm
aizplūst kaut kas nenosakāmi līdzīgs dvēselei, dievam.

lietus ir aizskalojis tikai pusi no manis.
man atkal jāpaliek vienam.