| 3. Okt 2006 16:20 visumā.
gribas jau, lai vismaz par kaut ko būtu ne silts, ne auksts. lai neko zināt nevajadzētu vismaz par kaut ko vienu.
visumā.
bet tad atkal nevar būt tik vispārīgs.
visumā.
un, izvairoties no vispārinājumiem, skaidrība atkal kaut kur pazūd. kad tu esi pavisam mazs, tad skaidrība ir. jo ir tik maz tā, ko tu zini, ka nevajag daudz, lai zinātu droši. un kad tu esi tikai mazliet lielāks, tad skaidrību nevajag, jo ir atklāsmes process, ir mācības, viss kaut kas ir jauns, skaidrība liekas nepārtraukti veidojamies, betonējamies. tikai tad, kad sāc vecot, nu, teiksim, kad sāk grumbiņas parādīties ap acīm, tad tu to sajūti. ka ir pasaulē daudz kas, bet maz kas ir skaidrs. un tieši tai brīdī tu vienmēr esi viens. brīdī, kad saproti, ka ir vajadzīgs kaut kas tas, pie kā pieturēties. tajā brīdī ir jābūt vienam, tā, lai nav pie kā turēties, tad tu redzi, ka vajag. kā ar slidām: tās ir kājās, tu šļūc pa ledu, esi jau pieradis, un tad novelc slidas - un pasaule sagriežas, kājas necilājas, potītes nelokās, un sāk likties, ka nekad vairs nevarēsi paiet, un tu sāc domāt, kā vispār esi spējis staigāt.
lūk tā.
visumā. ir doma |
