Cirmuļa atklāsmes - 14. Septembris 2006

Merilina Monro esot gulējusi 4 stundas diennaktī, lai vienmēr būtu skaista.
-Un kas notika ar Merilinu Monro?

atkal neesmu normāli pagulējis, tikai četrarpus stundas atkal.

acis veic kaut kādas dīvainas darbības, īsti nesaprotu, kurā brīdī uz kurieni griezīsies. kontrole zudusi.

nu lūk.

un tad vienkārši vairs nekā nav.

es skatos uz šo meiteni un domāju par to, cik ļoti esmu viņā iemīlējies, kamēr viņa runā par kaut kādu lūpukrāsu filozofiju.

mēs vēl joprojām sēžam kafejnīcā viens pretī otram, starp mums tikai vēl cerība uz picu.

bet es jau tāpat skaidri redzu, ka viņai šis nav nekas. viņai nekas nav nekas. vai viņa ir spējīga mīlēt? iemīlēties? jā, droši vien. tikai ne manī.

kh-khm, nokremšļojos. sāpīgi. bet es iztikšu. izdzīvošu. ne pirmā, ne pēdējā.

vienkārši tā doma. ka tevi nemīl, ka viņa tevī nav iemīlējusies. kad tu pats taču.

domāju, ja nu es viņai šito pateiktu? vai viņa samulstu? atzītos man pretmīlestībā? apvainotos? vienkārši pieceltos un aizietu? varbūt tā būtu labāk.

bet es neko nesaku, un viņa tur sēž un runā par lūpukrāsas ietekmi uz ādu, un neko nenojauš. mēs esam kopā. viņai ir labi. man sāp. viss ir kā vajag.

un tad vienkārši vairs nekā nav.

klusi pie sevis smejos par sevi.

skatos uz viņas žokļa līniju, tā ir mazliet deformēta, bet ausis - vienkārši jocīgas. viņas svārki nepārtraukti lien uz augšu, un es nespēju nelūrēt uz viņas ceļgaliem. vismaz. atvaino. viņas rokas ir pārāk lielas. bet skaistas delnu locītavas. viņa pārāk cenšas sakārtot matus, bet tie tik un tā izskatās mazliet muļķīgi.

pirmkārt, par ko iemīlēt? otrkārt, visi cilvēki ir muļķīgi, ja jau pat viņa, kurā es tomēr esmu iemīlējies, ir muļķīga. un tā ir mierinoša doma.

pēkšņi paliek ļoti viegli un tad atkal ļoti smagi.

Garastāvoklis:: Ohne dich
Mūzika: Ohne dich

...bet svaigi printētas lapas
atdziest tik ātri...

šomēnes jau ceturto reizi apstājas rokas pulkstenis.
nevis pavisam, bet vienkārši apstājas. ja pakrata, pabungā, tad atkal darbojas. un baterija pavisam jauna. varbūt tā ir slikta.

vienkārši nupat ienāca prātā:
un ja nu nevis pulkstenis apstājas, bet laiks? ja nu mani šobrīd smagi mēģina apčakarēt? un es jau to pulksteni esmu visas četras reizes pagriezis, lai sakristu ar to laiku, ko rāda datori un citi pulksteņi. varbūt mans laiks bija patiesi apstājies? par cik stundām jau esmu savam laikam pārlecis? mistika...

lūk, te nu es esmu, ar internetu beidzot un ar lielo dilemmu - man ir, bet čomiem blakus istabās nav. un taču kopā it kā visu sarunājām.

vells ar ārā.

tagad gluži vai aiz sirdsapziņas pārmetumiem nevarētu internetot.

vells ar ārā.

un atkal tas nogurums. vakari taču agrāk bija ok.
un tagad vienmēr.

vells ar ārā.



un tu bēdz,
bet no sevis jau nevar aizbēgt
weh mir oh weh,
und die Voegel singen nicht mehr...