Cirmuļa atklāsmes - 13. Septembris 2006

Aj nu takš palīdz kāds man neaizmigt!
agrā salā nokrīt lapa
viena, sarkana un cēla
dubļu nav un skaidrs man nava
kā var kaut kur doma stigt.

jaunuve no nama sienas
raida aizdomīgus skatus
šitāds aukstums un vēl viņa
nezin mūsu ziemas dienas
kailām krūtīm, basām kājām
palaiž vaļā akmens matus.

dzejnieks nāk no ielas stūra
bāra, ēstūža vai skapja
tukšām kabatām un kladi
dzīve atkal liekas sūra
kā var rakstīt lielo dzeju
kad ir kreisā kāja slapja.

nu jau vairākus gadus es īsti labi nesaožu.
patiesībā gandrīz neko nesaožu.
tikai reizēm.
un nu man sāk likties, ka tas ir pavisam zem- bet tomēr apzināti.
jo vairums aromātu šajā pasaulē mani satrauc negatīvā nozīmē.
smaržas/smakas mani traucē.
kad esmu laimīgs, kaut ko saožu.
kad esmu ļoti mierīgs, atbrīvots.
bet tas ir reti.
pārsvarā es tikai elpoju.
tāpat kā dzīvoju.

- skaties, tā ir mana tumšā puse!
- nu nu? - kur?
- tak... nu vēl pirmīt bij redzama...

(klausos Rammstein.
patīk.)

vai man ir tumšā puse?
noteikti.
bet kāda?
ja es zinātu konkrēti, kāda ir tumšā, tad varētu darboties mierīgi tālāk, apkarojot savu ļauno "es", gluži kā tāds Spidermanis, bet tagad.
nu es taču nezinu, kurā vietā esmu ļauns!
ar ko ta lai cīnās cilvēks?!?!

(agrāk es mazliet baidījos no tāda, kā viņu, industriālā metāla, bet es jau baidījos arī no sasodītās brīvības.
lūk, kas man ir smagais metāls - brīvība.)

agresija, piemēram. varētu teikt, ka tā ir ļaunā puse. bet cilvēks, kas nedusmojas, nevar būt brīvs. brīvībai jāietver spēja īstenot visas cilvēciskās emocijas.

es - es vienkārši neesmu īsts.

zaļa plastmasas lejkanna tavam mākslīgajam ķīniešu gumijkokam.

(nu tas jau vairs nebija par metālu.)